Erotik, man nojuka tā dalīšana... :))

es saku šitā ņemoties ar īpašumiem var fiksi aiziet  ar sirdi..
iedomājamies pusmužā nopērk kopīpašumu viens nomirī, viņa daļa jau pienākās viņa bērniem..
kāds no bērniem sadomā tur ievākties dzīvot mazums kas gadījies..
nēnu var jau to visu līgumos izrunāt, ka nav tiesību kamēr nenomirst abi..
ojjjjj man galva jau kūp..
katrā ziņā tur vairs ne līdz mīlai

tapēc  cilvēkiem ar mantu uz vecumu  nav jāsaistās apšaubāmos darījumos ar svešiniekiem... ja tik ļoti rūp bērni..mazbērni, vecāki)))))

Lūk, jā. Jautājums, ko darīt, ja viens no laulātiem dzīvo krietni ilgāk. Tātad arī uztur un lieto bērniem mantošanai paredzēto īpašumu krietni ilgāk. I kā tad būs būt?

Vēl viens neskaidrs jautājums. Ir jau tā, ka jālūkojas pēc sava "plauktiņa", savas "līgas" partnera. Bet tik un tā, ne jau identisks vienmēr materiālais stāvoklis. Un... ja nu tiešām vīrs turīgāks un sieva ne tik ļoti... noteikti jādzīvo būdiņā? Jo sieva pils pusi nevar nomaksāt. Jebšu vīrieša gadījumā tas ir pieļaujami. Bet otrādi nu nekādi?

versij... palicējam jāatmaksā mantiniekiem daļa..

Labi, Erotik. Bet palicējs nav rēķinājies nevienam neko maksāt. Cerējis, ka abi vienā dienā mirs. Un brīvas naudas viņam vairs nav?

nu ko... ielaidīs īrniekus mantinieki savās domājamās daļās))))))

Vēl jau ir variants - kopā īrēt, ja akurāt sava mīļotā cilvēka dzīves vieta ir tabu.:)

... ko Jūs te daliet... mmm? Šorīt no darba nācu mājā, skatos policijas mašīna stāv... rezultāts, nelaiķītis, ar zilu plēves maisu apsegts... sajūtas nebija no patīkamajām... pat neskatījos uz to pusi... cilvēks laikam gājis kaut kur un tā ar palicis... bēdīgi... visa diena sačakarēta...

un savas dzīvesvietas izīrē citiem..

Kā tad. Ievēroju Amerikā, ka vecie ļaudis vecumā privātīpašumus pārdot un īrē dzīvesvietu. Īrēt lētāk nekā maksāt īpašuma nodokli. Nu teiksim, lai nesanāk kā Skulmei Dž.

tiesa, tedra..bagāti cilvēki ar iespēju būt par īpašniekiem nekustamam īpašumam... nez kāpēc izvēlas visu 
mūžu īrēt...

tā dzīvē, silv, notiek ..kaut kur gāja un tā arī neaizgāja((

Tā ir. Mans znota tēvs Austrālijā arī pārdeva māju un nu īrē ... māju.

Jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni. Iedomājos par mazbērniem... Vīram, teiksim, to nav. A sievai veseli septiņi. Un tad nāk pieskatīšana ( arī kaut vai tikai epizodiska ). Un tad nāk brīvdienu ciemošanās. Un viena bērniem ir otras puses, a otra bērniem nav. Un no tiem, kuriem ir, viena otrā puse uzskata, ka jānāk ar foršām, bagātīgām dāvanām. A otrā un trešā otrā puse domā, ka pietiek ar širpotreba krūzīti, Maximā nopirktu...

Sarežģīti gan

..ja omītei un opītim ir jāstrādā līdz 70 cik tur gadiem... diezi vai baigi aktuāls jautājums mazbērnu auklēšana... tās pāris reizes gadā gan jau abi piecietīs..bet ja vēl citā pilsētā vai valstī mazbērni, pavisam šokolāde divvientulībai))))... katra privātā telpa ir jārespektē..arī bērniem ar mazbērniem)))

Var jau sanākt, ka tas, kura teritorijā abi dzīvo aiziet pirmais, un viņa bērni ienācēju nepakam negrib redzēt tur atrodamies. Un tad nu dara visu, lai viņu izmestu pa durvīm.

friin..Tu ne tēmā!!!)))... lasi uzmanīgi

Nu ar lieliem cilvēkiem vēl ok, bet, ja vēl nepilngadīgs bērns uzrodās, pirms kādu no vecākie."zilā maisā aiznes", tad ne mašīnu, ne viņa telpu no kopīpašuma nevar pārdot, kamēr nav pilngadīgs vai īpašums nenes zaudējumus.
Tāpat juridiski pansionātā ieliktam cilvēkam ir tiesības, kaut kad atgriezties dzīves vietā, ja tas būs kopīpašums līdz "nāve mani apciemos!".

No kā izriet, ka šādu mantu mantinieki varētu sākt dalīt, kad aiziet abi kopīpašnieki uz "to sauli". Atseviškā manta un kopipašuma daļa.