Kādā valstī dzīvojam. / 580
20/02/2015 21:29 | Diskusija lasīta 43507 reizes
"Manas darbības ir: lai "Vienotība" spētu mainīties un nevēlama pašpārliecinātība izzustu! Lai pie varas nebūtu varas dēļ, bet strādājot valsts labā. Lielākoties jau tiek strādāts valsts labā, un es negribu, ka "Vienotība" nogrimst kā tās citas. Gribu, lai partija kļūst stiprāka. Bet stiprums rodas no iekšējās diskusijas, atklātas viedokļu dažādības. Ja kādam piederēs viedokļu monopols, būs švaki. Es ar savu piemēru centos iedrošināt partijas biedrus, ka ir brīv izteikt domas un nekādas represijas nesekos, " piebildis Vidiņš.
Jau ziņots, ka "Vienotības" Rēzeknes pilsētas nodaļa lēmusi lūgt komisiju lemt par Vidiņa izslēgšanu no partijas par viņa izteikumiem un rīcību saistībā ar iespējamo balsu pirkšanu Latgalē Saeimas vēlēšanās par labu deputātam Dzintaram Zaķim.
Tas ir teksts no raksta par nesenajiem notikumiem saistībā ar mēģinājumu izslēgt Juri Vidiņu no Vienotības rindām par ... to, ka būtībā viņš mēgīnāja publiskot informāciiju par krimināli sodāmu nodarījumu, kurš grauj demokrātijas pamatus. Un tieši par to, kā saprotu, valdošā partija ar varaskāru sievieti, kura sevi sauc par JURISTI (!), priekšgalā, mēģina šo cilvēku izslēgt no tās rindām.
Zolitūdes gadījumā tieši tāpat - amatu visātrāk zaudēja cilvēks, kurš publiskoja informāciju, kura kādam neiepatikās, bet - bija patiesa!
Rodas sajūta, ka es šeit kaut ko nesaprotu! Tik tiešām, - kādā valstī mēs šodien dzīvojam? Demokrātiskā un tiesiskā (Āboltiņas mīļākais termins, kuru viņa piemin pie katras iespējas)? Vai kkādā greizo spoguļu karaļvalstī? Kam šeit pieder vara - tautai jeb mistiskam saimniekam (-iem)?
Jau ziņots, ka "Vienotības" Rēzeknes pilsētas nodaļa lēmusi lūgt komisiju lemt par Vidiņa izslēgšanu no partijas par viņa izteikumiem un rīcību saistībā ar iespējamo balsu pirkšanu Latgalē Saeimas vēlēšanās par labu deputātam Dzintaram Zaķim.
Tas ir teksts no raksta par nesenajiem notikumiem saistībā ar mēģinājumu izslēgt Juri Vidiņu no Vienotības rindām par ... to, ka būtībā viņš mēgīnāja publiskot informāciiju par krimināli sodāmu nodarījumu, kurš grauj demokrātijas pamatus. Un tieši par to, kā saprotu, valdošā partija ar varaskāru sievieti, kura sevi sauc par JURISTI (!), priekšgalā, mēģina šo cilvēku izslēgt no tās rindām.
Zolitūdes gadījumā tieši tāpat - amatu visātrāk zaudēja cilvēks, kurš publiskoja informāciju, kura kādam neiepatikās, bet - bija patiesa!
Rodas sajūta, ka es šeit kaut ko nesaprotu! Tik tiešām, - kādā valstī mēs šodien dzīvojam? Demokrātiskā un tiesiskā (Āboltiņas mīļākais termins, kuru viņa piemin pie katras iespējas)? Vai kkādā greizo spoguļu karaļvalstī? Kam šeit pieder vara - tautai jeb mistiskam saimniekam (-iem)?
Atbildes (769)
hari!tagat valsts piederīgo izlaidīs caur gaļmašīnu!adosi visas nopelnītās bagātības, a valsts apzadzējus neaiztiks!tākā ieb kurā gadijumā, valsts iekārta un likumi jāmaina!valsts zagļi tiks sodīti!nespruks neviens deputāts cauri!viņu bērni un mazbērni cietīs vēl vairāk!to es neizdomāju!a nabagam būs vieglāk mit, a kur liks savu naudu jaunais milionārs-veselības ministrs, nespēs pat nabagiem attdot!nauda nepūst!ar foršu papīru, ja daudz, pat pēc milions gadiem var toleti nolīmēt!
es nesatraucos!es nopirkšu stobru un šaušu mudakus!a uz ielas mani neviens nezaks!
es nesatraucos!es nopirkšu stobru un šaušu mudakus!a uz ielas mani neviens nezaks!
0
0
Fragmenti no A. Priedīša raksta portālā pietiek.com. Aplaudēju stāvus.
Visi saprot salikuma „vara” un „muļķis” absurdo būtību. Vara nedrīkst nonākt muļķa rokās. Tam bez apdomāšanās piekritīs katrs cilvēks. Vara drīkst nonākt tikai gudra cilvēka rokās. Gudrs cilvēks pareizi izmantos varu. Muļķis pastrādās muļķības un nodarīs lielu ļaunumu.
Ar salikumu „vara” un „muļķis” individuālajā līmenī problēmu nav. Ikviens bez bailēm pateiks, ka negudram indivīdam nedrīkst dot varu. Dzīvē tā parasti notiek. Intelektuāli nepiemērotam indivīdam nedod varu. Tas notiek atklāti, pārliecinoši un konsekventi. Šajā jomā problēmu nav, un lēmumu par indivīda varu drīkst pieņemt bez svārstīšanās un nedrošības. Individuālajā līmenī muļķim nav izredzes tikt pie varas. Muļķis pie varas var tikt vienīgi muļķu vidē. Tad, kad varas došana ir muļķu rokās, kā tas ir pēcpadomju Latvijā.
Ja individuālajā līmenī jautājumu par varas došanu var izlemt bez svārstīšanās un nedrošības, tad kolektīvajā līmenī jautājumu par varas došanu tautai nav viegli izlemt. Tā ir smaga problēma, un tas pilnā mērā attiecas uz varas došanu latviešu tautai.
Politiskajai filosofijai ir savs viedoklis par politiskās laipnības normu nesaukt tautu par muļķi. Politiskā filosofija nebaidās komentēt šo normu. Politiskā filosofija atzīst, ka tas, par ko nav pieņemts teikt atklāti, nespēj izmainīt dzīves realitāti. Ja tautu nesauc par muļķi, tad no tā tauta nekļūst gudrāka un automātiski neatbrīvojās no sava nevērtīgā statusa. Vispārpieņemtais politkorektums nespēj glābt dzīves skaudro realitāti tautas cilvēciskās kvalitātes vērtējumā.
Pretruna starp vispārpieņemto politkorektumu un dzīves skaudro realitāti sastopama Bībelē. Par zināmu nekonsekvenci tautas cilvēciskajā kvalitātē Bībelē norāda Zālamans. Tautas cilvēciskā kvalitāte var būt tik zema, ka tautai nedrīkst dot varu.
Tautai vara netika dota ilgu laiku.
Saprotams, pēc XVIII gs. tauta varu neieguva vienā dienā „uz brokastu laiku”. Tautas varas teorētisko iespējamību nācās nostiprināt ģenētiski. Bet tas nevar notikt vienā dienā, vienā mēnesī, vienā gadā. Tikai vairāku paaudžu dzīves laikā Rietumu cilvēku apziņā tauta adaptējās kā varas subjekts. Tikai pēc ilga laika cilvēki aprada ar cēlo domu par tautas varu.
Uzdrošinos teikt, aprada vienīgi deklarācijas līmenī, bet nevis dzīves realitātes līmenī. Galvenokārt aprada skaistu solījumu līmenī, bet nevis praktiskās rīcības līmenī. Arī šodien par tautas reālo varu ir grūti runāt, ja viena tauta drīkst bombardēt otru tautu un to dēvēt par „humanitāro iejaukšanos”, kā arī valstī visu nosaka krimināla Lielā Banda un visas valsts struktūras ir pārklājis organizētās noziedzības astoņkājis, kā tas ir LR. Tautas vara reālajā dzīvē ir fikcija ne tikai „demokrātiskajā Latvijā”.
Lielās valstis riskēja un deva valstiski nepieredzējušām tautām varu. Arī jaunajai latviešu tautai. Lielajām valstīm principā nenācās pārāk rūgti nožēlot savu rīcību Austrumeiropā pēc I Pasaules kara. Citādāk bija XX gs. otrajā pusē sakarā ar pasaules koloniālās sistēmas sabrukumu un bijušo koloniālo tautu (ne reti – cilšu) valstu rašanos.
Pirmajā laikā dominēja maiga terminoloģija. Neviens publiski nelamāja, piemēram, afrikāņu muļķās tautas, kurām pēc koloniju likvidēšanas uzdāvināja varu „otrā rītā uz brokastu laiku” un kuras pilnīgi neprata konstruktīvi izmantot dāvanu. Aizvadītā gadsimta 70.gados starptautiskajā leksikā ieviesās termini „jaunattīstības valstis” un „trešās pasaules valstis”. Vidusšķiras virtuvēs un buržuāzijas salonos vārdus „muļķa tauta” smīnoši aizstāja ar korektiem vārdiem „jaunattīstības tauta”.
Diemžēl „jaunattīstības tautas” neattaisnoja tām doto varu. Vara nonāca kriminālu tipu rokās. Viņi sistemātiski izzaga valsts kasi un Rietumu piešķirtos finansiālos pabalstus. „Jaunattīstības valstu” politiskā dzīve pamatā sastāvēja no valsts apvērsumiem.
Rietumu ļaudīm tas apnika. Visai drīz Rietumu publiskajā telpā nostiprinājās nievājošais apzīmējums „banānu republika”. Beigu beigās radās apzīmējums „failed state” un XXI gs. sāka sastādīt pasaules neizdevušos valstu reitingu.
Uz Zemes bija radies valsts jauns tips – failed state. Tagad šo tipu akceptē ne tikai politiskās filosofijas entuziasti, bet arī reprezentablas starptautiskās iestādes un sabiedriskās organizācijas.
LR ir neizdevusies valsts. Nekādi nav iespējams konstatēt, ka LR ir izdevusies valsts un latviešu tauta ir spējīga pārvaldīt valsti. Tautas valstiskā kompetence ir jāpierāda ar darbiem. Neko neglābj bravūrīgā pašslavināšanās un aprobežotā pašapmierinātība, valsti suminoši un godkāri identificējot tikai ar karogu, ģerboni, himnu.
Vai drīkstam runāt par spēju pārvaldīt valsti, ja nespējam pareizā krāsā nosaukt valsts karogu un bez gramatiskajām un teorētiskajām kļūdām formulēt pamatlikumu? Vai drīkstam runāt par spēju pārvaldīt valsti, ja tauta hroniski slimo ar slimību vārdā „pievienošanās debilitāte”, nepārtraukti atsakoties no savas varas un pievienojoties kādai citai valstij vai konfederācijai? Tiekoties ar „pievienošanās debilitāti”, var būt tikai viens secinājums: tauta histēriski bēg no tautas varas un tautas varas atbildības. Tātad tautai tautas vara un tautas valsts neko neizsaka cilvēciskā prāta, cilvēciskā gara un cilvēciskās dvēseles visdziļākajā pakāpē. Acīmredzot tauta instinktīvi apzinās valstiskās kompetences neadekvātumu un bez niecīgākās šaubīšanās nekavējoties izmanto jebkuru priekšlikumu pievienoties citam valstiskajam veidojumam.
No pārējām „failed state” tipa valstīm un tautām mūs atšķir vienīgi valsts apvērsuma forma. Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” ir valdošā kliķe, tās nacionālā nodevība un totālā atrautība no tautas. Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” ir oligarhi un organizētā noziedzība, korupcija un masveidīga valsts budžeta un starptautisko fondu izzagšana. Noziegumu brīvība ir tautas lielākās daļas saimnieciskās darbības ikdiena.
Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” valsts dzīves kārtējais sabrukums tradicionāli noslēdzās ar valsts apvērsumu. Tā tas bija „pirmajā republikā” 1934.gadā, kad tauta netika galā ar politiskajiem procesiem. Tā tas ir „otrajā republikā” 2016.gada sākumā, kad valsts ir novesta līdz pilnīgam sabrukumam un tauta nav spējīga normalizēt dzīvi.
Nekādi nav redzams, ka tautai būtu politisko kadru rezerves, lai padzītu Lielo Bandu. Nākas atzīt, ka tautai nemaz nebija citas kvalitātes politiskie kadri aizvadītajos pēcpadomju gados. Kadru kontingents, kas tika deleģēts varas struktūrām, bija labākais, ko tauta bija spējīga deleģēt.
Par laimi pie mums nav militārie apvērsumi ar asinsizliešanu, kā tas ir pārējās failed state tipa valstīs. Latvieši cītīgi praktizē nemilitārā valsts apvērsuma formu. Ar to latvieši atšķirās no citu „banānu republiku” populācijas. 1934.gada valsts apvērsums bija bez šaušanas. Arī tagadējais valsts hibrīdapvērsums no 2016.gada 3.marta turpinās bez šaušanas.
Savukārt pašlaik esam nonākuši līdz tai stadijai, kuru cilvēces vēsturē dēvē par pirmatnējo mežonību. Ja pirmajos pēcpadomju gados LR politiskajā un ekonomiskajā klaboņā bija jūtama bijušo padomju speciālistu kompetence un racionālisms, tad tagad kompetences un racionālisma vietā Sarkanmatainās Tumsonības kurbulētā vienotā vienotība ieviesa un nostiprināja kaut kādu smirdošu mežonību un deģenerāciju.
No pirmatnējās mežonības un deģenerācijas repertuāra īpaši smirdošas ir divas izpausmes.
Pirmkārt, valdošās kliķes centieni leģitimēt noziegumu brīvību. Šie centieni asociējās ar kaut kādu atbaidoši tumsonisku velmi juridiski nostiprināt kriminālo dzīves kārtību. Tas tiek darīts ļoti nesaprātīgā, droši jāsaka, mežonīgā veidā. Šis veids faktiski balstās nevis uz elementārām juridiskajām zināšanām, bet gan balstās uz kaut kādiem mežonīgiem priekšstatiem par tiesiskumu, likumību. Mežonīgās tumsonības pievircotās latviešu galvas nav spējīgas atzīt pasaules politiskās filosofijas aksiomu, ka jebkura vēršanās pret konstitūciju ir valsts apvērsums.
Otrkārt, par pirmatnējo mežonību un deģenerāciju liecina LR valsts institūtu netīrība. Tā saucu valsts institūta nespēju cilvēkiem kalpot kā ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalonam – paraugmēram, mērauklai un paraugam salīdzināšanai. Īstās valstīs vienmēr ir tāds etalons. Par to speciāli rūpējās valdošā elite. Īstās valstīs ir stingra pārliecība par etalona obligātumu.
Visbiežāk tāds etalons ir Valsts prezidents. Pirmajos pēcpadomju gados tā bija arī Latvijā. Guntis Ulmanis varēja būt tāds etalons. Pēc viņa latviešiem vairs nebija neviens etalons. Tāpēc var teikt, ka latvieši nespēja valsts darbam atrast pat vienu godīgu un gudru cilvēku.
LR pašlaik visi valsts institūti ir netīri institūti. Neviens valsts institūts nevar būt ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalons. Visus valsts institūtus ir sažņaudzis organizētās noziedzības astoņkājis.
Tas ir briesmīgi. Tas liecina par valsts sabrukumu. Ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalona trūkums ir milzīga trauma sabiedriskajā apziņā. Cilvēki nevar ne uz vienu valsts institūtu paļauties elementāras dzīves kārtības aizsardzībā. Viņiem nav pie kā griezties ar saviem priekšlikumiem un savām sūdzībām. Tautas vara un tautas valsts ir zaudējusi jebkādu jēgu.
Visi saprot salikuma „vara” un „muļķis” absurdo būtību. Vara nedrīkst nonākt muļķa rokās. Tam bez apdomāšanās piekritīs katrs cilvēks. Vara drīkst nonākt tikai gudra cilvēka rokās. Gudrs cilvēks pareizi izmantos varu. Muļķis pastrādās muļķības un nodarīs lielu ļaunumu.
Ar salikumu „vara” un „muļķis” individuālajā līmenī problēmu nav. Ikviens bez bailēm pateiks, ka negudram indivīdam nedrīkst dot varu. Dzīvē tā parasti notiek. Intelektuāli nepiemērotam indivīdam nedod varu. Tas notiek atklāti, pārliecinoši un konsekventi. Šajā jomā problēmu nav, un lēmumu par indivīda varu drīkst pieņemt bez svārstīšanās un nedrošības. Individuālajā līmenī muļķim nav izredzes tikt pie varas. Muļķis pie varas var tikt vienīgi muļķu vidē. Tad, kad varas došana ir muļķu rokās, kā tas ir pēcpadomju Latvijā.
Ja individuālajā līmenī jautājumu par varas došanu var izlemt bez svārstīšanās un nedrošības, tad kolektīvajā līmenī jautājumu par varas došanu tautai nav viegli izlemt. Tā ir smaga problēma, un tas pilnā mērā attiecas uz varas došanu latviešu tautai.
Politiskajai filosofijai ir savs viedoklis par politiskās laipnības normu nesaukt tautu par muļķi. Politiskā filosofija nebaidās komentēt šo normu. Politiskā filosofija atzīst, ka tas, par ko nav pieņemts teikt atklāti, nespēj izmainīt dzīves realitāti. Ja tautu nesauc par muļķi, tad no tā tauta nekļūst gudrāka un automātiski neatbrīvojās no sava nevērtīgā statusa. Vispārpieņemtais politkorektums nespēj glābt dzīves skaudro realitāti tautas cilvēciskās kvalitātes vērtējumā.
Pretruna starp vispārpieņemto politkorektumu un dzīves skaudro realitāti sastopama Bībelē. Par zināmu nekonsekvenci tautas cilvēciskajā kvalitātē Bībelē norāda Zālamans. Tautas cilvēciskā kvalitāte var būt tik zema, ka tautai nedrīkst dot varu.
Tautai vara netika dota ilgu laiku.
Saprotams, pēc XVIII gs. tauta varu neieguva vienā dienā „uz brokastu laiku”. Tautas varas teorētisko iespējamību nācās nostiprināt ģenētiski. Bet tas nevar notikt vienā dienā, vienā mēnesī, vienā gadā. Tikai vairāku paaudžu dzīves laikā Rietumu cilvēku apziņā tauta adaptējās kā varas subjekts. Tikai pēc ilga laika cilvēki aprada ar cēlo domu par tautas varu.
Uzdrošinos teikt, aprada vienīgi deklarācijas līmenī, bet nevis dzīves realitātes līmenī. Galvenokārt aprada skaistu solījumu līmenī, bet nevis praktiskās rīcības līmenī. Arī šodien par tautas reālo varu ir grūti runāt, ja viena tauta drīkst bombardēt otru tautu un to dēvēt par „humanitāro iejaukšanos”, kā arī valstī visu nosaka krimināla Lielā Banda un visas valsts struktūras ir pārklājis organizētās noziedzības astoņkājis, kā tas ir LR. Tautas vara reālajā dzīvē ir fikcija ne tikai „demokrātiskajā Latvijā”.
Lielās valstis riskēja un deva valstiski nepieredzējušām tautām varu. Arī jaunajai latviešu tautai. Lielajām valstīm principā nenācās pārāk rūgti nožēlot savu rīcību Austrumeiropā pēc I Pasaules kara. Citādāk bija XX gs. otrajā pusē sakarā ar pasaules koloniālās sistēmas sabrukumu un bijušo koloniālo tautu (ne reti – cilšu) valstu rašanos.
Pirmajā laikā dominēja maiga terminoloģija. Neviens publiski nelamāja, piemēram, afrikāņu muļķās tautas, kurām pēc koloniju likvidēšanas uzdāvināja varu „otrā rītā uz brokastu laiku” un kuras pilnīgi neprata konstruktīvi izmantot dāvanu. Aizvadītā gadsimta 70.gados starptautiskajā leksikā ieviesās termini „jaunattīstības valstis” un „trešās pasaules valstis”. Vidusšķiras virtuvēs un buržuāzijas salonos vārdus „muļķa tauta” smīnoši aizstāja ar korektiem vārdiem „jaunattīstības tauta”.
Diemžēl „jaunattīstības tautas” neattaisnoja tām doto varu. Vara nonāca kriminālu tipu rokās. Viņi sistemātiski izzaga valsts kasi un Rietumu piešķirtos finansiālos pabalstus. „Jaunattīstības valstu” politiskā dzīve pamatā sastāvēja no valsts apvērsumiem.
Rietumu ļaudīm tas apnika. Visai drīz Rietumu publiskajā telpā nostiprinājās nievājošais apzīmējums „banānu republika”. Beigu beigās radās apzīmējums „failed state” un XXI gs. sāka sastādīt pasaules neizdevušos valstu reitingu.
Uz Zemes bija radies valsts jauns tips – failed state. Tagad šo tipu akceptē ne tikai politiskās filosofijas entuziasti, bet arī reprezentablas starptautiskās iestādes un sabiedriskās organizācijas.
LR ir neizdevusies valsts. Nekādi nav iespējams konstatēt, ka LR ir izdevusies valsts un latviešu tauta ir spējīga pārvaldīt valsti. Tautas valstiskā kompetence ir jāpierāda ar darbiem. Neko neglābj bravūrīgā pašslavināšanās un aprobežotā pašapmierinātība, valsti suminoši un godkāri identificējot tikai ar karogu, ģerboni, himnu.
Vai drīkstam runāt par spēju pārvaldīt valsti, ja nespējam pareizā krāsā nosaukt valsts karogu un bez gramatiskajām un teorētiskajām kļūdām formulēt pamatlikumu? Vai drīkstam runāt par spēju pārvaldīt valsti, ja tauta hroniski slimo ar slimību vārdā „pievienošanās debilitāte”, nepārtraukti atsakoties no savas varas un pievienojoties kādai citai valstij vai konfederācijai? Tiekoties ar „pievienošanās debilitāti”, var būt tikai viens secinājums: tauta histēriski bēg no tautas varas un tautas varas atbildības. Tātad tautai tautas vara un tautas valsts neko neizsaka cilvēciskā prāta, cilvēciskā gara un cilvēciskās dvēseles visdziļākajā pakāpē. Acīmredzot tauta instinktīvi apzinās valstiskās kompetences neadekvātumu un bez niecīgākās šaubīšanās nekavējoties izmanto jebkuru priekšlikumu pievienoties citam valstiskajam veidojumam.
No pārējām „failed state” tipa valstīm un tautām mūs atšķir vienīgi valsts apvērsuma forma. Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” ir valdošā kliķe, tās nacionālā nodevība un totālā atrautība no tautas. Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” ir oligarhi un organizētā noziedzība, korupcija un masveidīga valsts budžeta un starptautisko fondu izzagšana. Noziegumu brīvība ir tautas lielākās daļas saimnieciskās darbības ikdiena.
Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” valsts dzīves kārtējais sabrukums tradicionāli noslēdzās ar valsts apvērsumu. Tā tas bija „pirmajā republikā” 1934.gadā, kad tauta netika galā ar politiskajiem procesiem. Tā tas ir „otrajā republikā” 2016.gada sākumā, kad valsts ir novesta līdz pilnīgam sabrukumam un tauta nav spējīga normalizēt dzīvi.
Nekādi nav redzams, ka tautai būtu politisko kadru rezerves, lai padzītu Lielo Bandu. Nākas atzīt, ka tautai nemaz nebija citas kvalitātes politiskie kadri aizvadītajos pēcpadomju gados. Kadru kontingents, kas tika deleģēts varas struktūrām, bija labākais, ko tauta bija spējīga deleģēt.
Par laimi pie mums nav militārie apvērsumi ar asinsizliešanu, kā tas ir pārējās failed state tipa valstīs. Latvieši cītīgi praktizē nemilitārā valsts apvērsuma formu. Ar to latvieši atšķirās no citu „banānu republiku” populācijas. 1934.gada valsts apvērsums bija bez šaušanas. Arī tagadējais valsts hibrīdapvērsums no 2016.gada 3.marta turpinās bez šaušanas.
Savukārt pašlaik esam nonākuši līdz tai stadijai, kuru cilvēces vēsturē dēvē par pirmatnējo mežonību. Ja pirmajos pēcpadomju gados LR politiskajā un ekonomiskajā klaboņā bija jūtama bijušo padomju speciālistu kompetence un racionālisms, tad tagad kompetences un racionālisma vietā Sarkanmatainās Tumsonības kurbulētā vienotā vienotība ieviesa un nostiprināja kaut kādu smirdošu mežonību un deģenerāciju.
No pirmatnējās mežonības un deģenerācijas repertuāra īpaši smirdošas ir divas izpausmes.
Pirmkārt, valdošās kliķes centieni leģitimēt noziegumu brīvību. Šie centieni asociējās ar kaut kādu atbaidoši tumsonisku velmi juridiski nostiprināt kriminālo dzīves kārtību. Tas tiek darīts ļoti nesaprātīgā, droši jāsaka, mežonīgā veidā. Šis veids faktiski balstās nevis uz elementārām juridiskajām zināšanām, bet gan balstās uz kaut kādiem mežonīgiem priekšstatiem par tiesiskumu, likumību. Mežonīgās tumsonības pievircotās latviešu galvas nav spējīgas atzīt pasaules politiskās filosofijas aksiomu, ka jebkura vēršanās pret konstitūciju ir valsts apvērsums.
Otrkārt, par pirmatnējo mežonību un deģenerāciju liecina LR valsts institūtu netīrība. Tā saucu valsts institūta nespēju cilvēkiem kalpot kā ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalonam – paraugmēram, mērauklai un paraugam salīdzināšanai. Īstās valstīs vienmēr ir tāds etalons. Par to speciāli rūpējās valdošā elite. Īstās valstīs ir stingra pārliecība par etalona obligātumu.
Visbiežāk tāds etalons ir Valsts prezidents. Pirmajos pēcpadomju gados tā bija arī Latvijā. Guntis Ulmanis varēja būt tāds etalons. Pēc viņa latviešiem vairs nebija neviens etalons. Tāpēc var teikt, ka latvieši nespēja valsts darbam atrast pat vienu godīgu un gudru cilvēku.
LR pašlaik visi valsts institūti ir netīri institūti. Neviens valsts institūts nevar būt ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalons. Visus valsts institūtus ir sažņaudzis organizētās noziedzības astoņkājis.
Tas ir briesmīgi. Tas liecina par valsts sabrukumu. Ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalona trūkums ir milzīga trauma sabiedriskajā apziņā. Cilvēki nevar ne uz vienu valsts institūtu paļauties elementāras dzīves kārtības aizsardzībā. Viņiem nav pie kā griezties ar saviem priekšlikumiem un savām sūdzībām. Tautas vara un tautas valsts ir zaudējusi jebkādu jēgu.
0
0
O! Murminators!
Čaviņ!
Re, te jau īstā vieta, kur izteikties:)
Neņem nu ļaunā, ka izkontaktēju brīvo mikrafonu blogā. Man tā šodien gribējās. Eh!
Klau, Tu mož varētu rakstīt savus copy paste memuārus? Puse grāmaras ar citātiem, otra ar bibliogrāfisko sarakstu?
Jauku dieniņu Tev!
Čaviņ!
Re, te jau īstā vieta, kur izteikties:)
Neņem nu ļaunā, ka izkontaktēju brīvo mikrafonu blogā. Man tā šodien gribējās. Eh!
Klau, Tu mož varētu rakstīt savus copy paste memuārus? Puse grāmaras ar citātiem, otra ar bibliogrāfisko sarakstu?
Jauku dieniņu Tev!
0
0
Dievs radīja cilvēku priekam, ne skābšanai... Edgars Liepiņš
Jā, grāmatā par brašo kareivi Šveiku bija tāds personāžs - kkāds armijas komandieris, kuram ik pa laikam ziņoja, ka tur un tur aizgājuši bojā vairāki simti karavīru, Austroungārijas armija atkāpusies no tādas un tādas pilsētas, uz ko tam bija viena standarta atbilde tipa: "Tas ir lāb, nu tas ir ļooooot lāb." :) Neskāba cilvēks, kā redzams! Vajadzētu murminatoram, acīmredzot, no tāda pamācīties! Y intelekta līmenis moš izlīdzinātos! :) :) :)
Jā, grāmatā par brašo kareivi Šveiku bija tāds personāžs - kkāds armijas komandieris, kuram ik pa laikam ziņoja, ka tur un tur aizgājuši bojā vairāki simti karavīru, Austroungārijas armija atkāpusies no tādas un tādas pilsētas, uz ko tam bija viena standarta atbilde tipa: "Tas ir lāb, nu tas ir ļooooot lāb." :) Neskāba cilvēks, kā redzams! Vajadzētu murminatoram, acīmredzot, no tāda pamācīties! Y intelekta līmenis moš izlīdzinātos! :) :) :)
0
0
LR ir neizdevusies valsts. Nekādi nav iespējams konstatēt, ka LR ir izdevusies valsts un latviešu tauta ir spējīga pārvaldīt valsti. Tautas valstiskā kompetence ir jāpierāda ar darbiem. Neko neglābj bravūrīgā pašslavināšanās un aprobežotā pašapmierinātība, valsti suminoši un godkāri identificējot tikai ar karogu, ģerboni, himnu.
Te jums ir atbilde uz visiem tekstiem par šūtiem lācīšiem, par dabu un dziesmu svētkiem. Pašslavināšanās un pašapmierinātība.
Te jums ir atbilde uz visiem tekstiem par šūtiem lācīšiem, par dabu un dziesmu svētkiem. Pašslavināšanās un pašapmierinātība.
0
0
Un vēršu jūsu uzmanību, ka murminators šeit ievieto pagaidām tikai to autoru tekstus, kuri paši ir nekas cits, kā vien LATVIEŠI. Par to, kāds ir skats uz mums no malas, arī esmu painteresējies. Tomēr to labāk šeit vispār nepieminēt. Es par to, ka nu jau pašu cilvēki tādus uzskatus pauž, visticamāk tomēr aizdomātos ... Ka tikai BP un AP (bravūrīgā pašslavināšanās un aprobežotā pašapmierinātība) nenoved pie kā nelabojama beigās.
0
0
Nu vienas trakas lietas ar tiem onkām, ziniet!
Gluži, kā brašais kareivis Šveiks teica - Vienmēr gribu lai iznāk labi, bet iznāk kaut kas traks!!!
Labi. Precēšu es to Murminatoru. Man šodien tāds liderīgs noskaņojums. Gribas dzīvi krāsaināku padarīt.
Ja kas, esošās sievas nav šķērslis, tās var pabīdīt malā:)
Gluži, kā brašais kareivis Šveiks teica - Vienmēr gribu lai iznāk labi, bet iznāk kaut kas traks!!!
Labi. Precēšu es to Murminatoru. Man šodien tāds liderīgs noskaņojums. Gribas dzīvi krāsaināku padarīt.
Ja kas, esošās sievas nav šķērslis, tās var pabīdīt malā:)
0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2025
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni