p.s. Reiz tajā sakarā pat ieliku divas aptaujas anketas, bet tas jau bija pasen.

salīdzinot ar piecu sešus gadus senu pagātni, te nav mainījies nekas. Viss ir tieši tikpat paredzami un zināmi kā izrādās

ar veselību gājis uz slikto pusi , pie tam krasi, bet vizuāli jūtos labāk kā 20.paradokss, bet fakc. domāšana nav mainījusies ne grama-un tā jau ir diagnoze, zinu.

Ha, ha  kad bijām jauni tik daudz naudas un komforta  nevajadzēja.

Varu uz sitienu noteikt plaana galdinja urbeejus, knauzerus, muuzhiigos gribuljus un "kaa man neiet"njaudeetaajus

... nu... es jau nu nekādus plusus vecumam(40-50) neliktu..
Muļķe nebiju arī 30 gadu vecumā..
Smukāka gan...    
Izjūtas?
Iespējams lielāks iekšējais miers...
Nezinu, domāju, ar gadiem neko īpaši ieguvusi neesmu, noveco vienīgi fiziskais ķermenis, sirds paliek jauna arī 80 gados.
Šo vecmammas teicienu atceros vēl tagad.
Un viņai tad bija 84.

Jā, tatad faktiski tikai mīnusi... ķermenis noveco, tātad nav vairs tik tvirts, riepiņa grib augt, mati negrib vairs izskatīties tik skaisti kā pirms gadiem... grumbiņas sāk parādīties...
Neredzu tos plusus.

divreiz vienā upē neiekāpsi, mainies uz augšu.

Domāšana - ir nākusi apziņa, ka dzīvē tomēr ir paspēts ko sasniegt un izdarīt, sekojoši, vairs nav tik daudz izturības, lai rautos, kā agrāk, mierīgāks skats uz visu. Jā, protams, arī uzskats, ka cilvēkus pazīsti. Vēl savādāk ir tas, ka sievietes tik daudz vairs negribas. Nezinu, labi vai slikti, bet tā ir. tagad lai grib viņas!

Nu jāsāk būtu jau ar to, ka šai vecuma grupai nācies apzinīgā vecumā dzīvot citā iekārtā, citā pasaulē.kur neapprecēties 18 gadu vecumā bij ārprāc, kur gadiem krāja dzīvoklim, kur bija blats.nu bet tas ..lirikai.
esam auguši ar citām vērtībām, piemēram, skolai noteikti bij lielāka cieņa un respekts.kas attiecas uz tagadni.ir zināšanas, ir pieredze, ir zināma skepse, bet humors galvenais par sevi - tas nu naff pazaudets.

..murmi(par sieviešu gribēšanu) -viss loģiski.
Tā saucamās bioloģiskās šškēres.
(arī tas pieder pie  gadiem... )

..avenīt... jap, SKEPSE!
Tas gan!
Un vai tas labi vai slikti..neņemos spriest.

LZ... domāju, ka skepse ir veselīga mums, tiem, kas gāja mājup, kad kārtējo PSRS valstvīru ar blīkšķi meta zārkā un bedrē.Kad vienīgais, kas šuva krāsainas drēbes bij nu jau nelaiķis Uģis Rūķītis, Kad milzu laime bij Pērkona koncerts Latvijas Sporta akadēmijā... man tāda pārliecība, ka skepse palīdz mums neieaugt subkultūrā.nu ceru ka tā.

..murmi(par sieviešu gribēšanu) -viss loģiski.
Tā saucamās bioloģiskās šškēres.
(arī tas pieder pie gadiem... )

Leduszied, es nestresoju, - teorija man ir zināma. Varbūt esmu slinks, bet gandrīz var teikt, ka tagad izbaudu to, ka nav jāskrien ar pieri sienā, jādara muļķības, nu, vispār - jāiespringst, lai no kādas smaidu izspiestu, pat neesot pārliecinātam, vai kas vairāk būs? Enerģija ar katru gadu kļūst vērtīgāka vērtība, kura jāsaudzē citām - nopietnākām lietām. Un mīlēsanās līdz ar to arī citādāka - retāka, bet uhhhhhhhhh ... Ar to trušu variantu, kas jaunībā bija, ne salīdzināt nevar.

esmu iemācījusies baudīt... gan... gan... gan:)) feini

gvenda17 feini kad var atļauties nesteigties

Pirms gadiem 30- tas bija sen un nebija taisnība... pirms 20- trauksmaini,  nemierīgi, varbūt- ar lielāku entuziasmu par daudz ko.. Tagad- ir fantastisks laiks- ir spēks, izskats, interese par dzīvi, pilnīgi skaidrs, ka nevienam nekas nav japierāda, un  dzīve- tā ir neganti interesanta padarīšana/

Bez jokiem- es ļoti bieži uzdodu sev jautājumu: ja man tagad kāds piedāvātu atkal jaunību ar visu komplektu, kas tai piederas (ne jau tikai labās lietas!)- tātad mācības, normāla darba meklēšana (un tagad, piedodiet, tas ir daudz grūtāk un dārgāk nekā kādreiz), mocības ar attiecību meklēšanu un veidošanu, kompleksi, dzīves nesaprašana, atlauzieni viens pēc otra, ilgais un nevieglais laiks, kamēr izaug bērni... un tā tālāk...
Es tiešām nezinu.

Labās lietas: tagad es, liekas, esmu atradusi vietu dzīvē, esmu iemācījusies bez uztraukumiem gribēt to, kas man pienākas, bez problēmām un paskaidrojumiem arī pateikt NĒ, lieki nešķiežu laiku, jo apzinos tā vērtību, skrienu pusmaratonus un vispār daudz sportiskāk dzīvoju nekā kādreiz, un- galvenais: labāk pazīstu cilvēkus un paredzu, ko no tiem var sagaidīt. Tāpat kā no visa cita, kas notiek un nenotiek. Apzinos cēloņu- seku sakarības un lietas, kas nav maināmas, un par kurām nav vērts cepties.
Sliktākais- zudušās ilūzijas un mūžam optimistiskais skats uz nākotni.

Personīgi es nemainītu savus 45 atpakaļ uz tiem 25.

dump... es tiešām varu to atļauties, jo zinu, ka sava dzīve jāizdzīvo man pašai, neļauju nevienam mani trenkt, steidzināt, musināt, likt riskēt