Redzi, katrā sabiedrības hierarhijas līmenī domāšanai un dzīves uztverei ir jābūt atšķirīgai. Tikt pie lielās pelnīšanas, piebazt kuņģi un realizēt sapņus, tas vēl nav pats grūtākais un sarežģītākais. Domāšana, kā stāsta pētnieki, tādos gadījumos panāk vidi, kurā cilvēks uzturas, ap 20 gadu laikā. Uzskatāmākie hrestomātiskie piemēri - jaunie krievi deviņdesmitajos. Rumpis jau zeltā un šampanietī peldas, bet smadzene - vēl kaut kur pa ceļam no rūpnīcas strādnieku ciemata. Sekojoši, arī izdarības ... it kā situēts cilvēks, bet gājieni ... Vēl jau mūsu politiskā virsotne un ierēdniecība laiku pa laikam sevi "parāda". Zagt nav tas pats, kas pelnīt ar savu prātu un spējām, attiecīgi sava "statusa" pierādīšanas centieni visai bieži ir tādi, ka pamaskolnieki aiz stūra smejas, vēderus turēdami. Repše vien ko vērts bija!
Ja cilvēks strādā ar atdevi un viņam izdodas, agri vai vēlu pienāk laiks, kad "ēdīs, dzers, izmantos .. vietā" ... ēšana, dzeršana un daudzkas cits, par ko citi ikdienā sīvi cīnās, personai ir pašsaprotamas lietas. Tam vienkārši vairs netiek pievērsta nekāda uzmanība, jo ... gribas nēģus vai kaviāru brokastīs, - paņem no konta un ir, bet kontā IR vienmēr. Gribas nedēļas nogali Parīzē ar ģimeni pavadīt ... tieši tāpat - kontā naudas tam vienmēr ir, tomēr viss nav tik vienkārši.
Arī tādiem ļaudīm ir problēmas. Ka saglabāt to, kas paliek pāri gadījumiem, ja pēkšņi kaut kas notiek un vairs nav? Nu, lūk šeit uz skatuves parādās mums, parastajiem zemes tārpiem ti nesaprotamie zelts, nekustamie īpašumi, gleznu kolekcijas, utt.
0
0