pārējās Baltijas valstis ir bijušas ne tik lojālas, ne tik iecietīgas un krietni pašapzinīgākas. Tagad šis mums atriebjas.
Ja ar pašapzinību tiek saprasts tas, kas līdz šim ir noticis un šodien notiek Latvijas sabiedrībā, tad nepiekrītu.
1. Lietuva. PSRS laikā bija izdevies saglabāt 2/3 lietuviešu iedzīvotāju, armijā biju drusku izbrīnīts, ka pat Lietuvas krievi runā lietuviski. Latvijā vietās, kur latvieši bija vairākumā (laukos) bija tā pati aina. Lielai daļai bērnu tajos laikos bija lauki, kur pavadīt vasaru. Abos manos laukos gan ukraiņi, gan baltkrievi, gan krievi runāja tīri latviski, un ar pašapziņu tam nav nekāda sakara. Šai sakarā par šodienu. Neviens labprāt nemācīsies izmirstošas tautas valodu, kuras tāpat ir atlicis ap 1 miljonu un kuras valodā nav pat terminoloģijas daudzās nozarēs, attiecīgi, par, piemēram, tehnisko literatūru vispār nav runas, bet, kad runa sākas par nepieciešamību iziet no komforta zonas un laist pasaulē vairāk bērnu, tad ... sākas filosofēšana par to, ka latvieši esot "attīstīta" nācija, bet attīstītām nācijām bērnu dzimstot maz.
2. Igaunija. Vienīgais, ko esmu dzirdējis, Igaunijā esot izglītības likums, kurš nosakot, ka apgūt izglītību var kaut vai kataloniešu valodā, bet gala pārbaudījumi ir jākārto igauniski, un neskraida šadurski, mūrnieces un inspekcijas pa skolām, nepiesienas runātājiem publiskos pasākumos un uzņēmumu vadītājiem privātajā sektorā. Izskatās, ka igauņi ir vēl mazāk pašapzinīgi par latviešiem. Tas mani nainteresē, bet par to, ka gudrāki, tas gan ir redzams.
0
0