Mana meita aizbrauca uz Vāciju pirms 4 gadiem, jo visi klasesbiedri no 1. ģimnāzijas arī aizbrauca, viņa sajutās vientuļa, turklāt vīlusies visā, kas notika augstskolā un saprata: ja Latvijā kāds vēlas ko iesākt, tad zināšanām jābūt krietni virs vidējā. Tagad Vācijā ir gan strādājusi, gan iemācījusies valodu atbilstoši Vācijas augstskolu prasībām un studē Universitātē. Jūnijā apprecējās ar vācieti, un nevar ne sagaidīt brīdi, kad varēs atgriezties mājās. Kopā ar vīru, kam pret šo plānu nav nekādu iebildumu. Ja nav vismaz trīsreiz gadā braukusi uz Latviju, sāk justies ne tikai slikti, bet pat kļūst slima.
Viņā nav mainījies ne vismazākais sīkums, - ne valoda, ne uzvedība... itin nekas. Tāpēc man gribas indīgi pasmīkņāt par visiem, kas mēnesi Īrijā lasījuši zemenes, un jau runā ar akcentu!
Diemžēl tādu nav ne mazums, un tas ir nožēlojami.