Svilpi, man līdzīgi gadījās Rīgas stacijā... No laukiem kāds vīriņš atbraucis uz radu bērēm, apzagts un ne atpakaļ tikt... Protams iedevu.Pēc apmēram nedēļas atkal tā pati sāpe un tam pašam vīriņam. Tad gan uzjautāju, vai viņam vēl daudz radu tuvu miršanai...

Neziedoju, jo nav nācies redzēt tādu cilvēku, kam tiešām vajadzīga palīdzība, vieni ubagi, kas ja gribētu strādāt, darbu atrastu. Bērniem ziedoju pa telefonu, jo ceru, kad tā nauda nonāk līdz viņiem, un esmu ziedojis arī citiem pa telefonu, kas nonākuši nelaimē.

Līdzīgu biznesu viens čalis bīdīja autoostā. Tipa uz mājām jātiek. Nodomāju, ka gadās visādi, jau izvilku maku, bet nepaguvu iedot kapeiciņas, jo viņam apkārt sastājās līdzjūtīgu tantuku pūlis, bet man bija jālec autobusā. Nokaunējos, ka neesmu palīdzējusi. Bet... pēc nedēļas bija uz Dpili jālaiž, un tas pats čalis ar to pašu storiju. Tas es tā naivi pajautāju, vai tad pa nedēļu nav vēl salasījis naudu biļetei? Kopš tās dienas vairs neesmu kadru manījusi. Vai nu dislokācijas vietu mainījis, vai veikli no manis slēpjas.