Ziedoju gan, varbūt ne tik bieži cik gribētos, bet tomēr...

Ne vienmēr ir tā, kā izskatās.., bet es paļaujos uz intuīciju..un jā-es dodu..., jo dots devējam atdodas..es tam ticu!

Ziedoju bērniem. 
Pieaugušie, ja nav smagi slimi, paši spēj ķepuroties.

reizēm, ļoti reizēm... vecām, nevarīgi vecām  tantiņām... kaut bieži iedomājos-un kāds atnāks un šo  dzīves nomocīto, nevarīgo arī apzags, jo nespēs turēties pretī... bet tas jau uz viņa sirdsapziņas. 

 Un vēl vienu reizi es iedevu ziedojumu vienam simpātiskam, bet tajā brīdī krietini iedzērušam čalim - šis paņēma mani ar savu gaišo vienkāršību un atklātību-palūdza pohām, jo esot tik nežēlīgi smagi, slikti un grūti, bet visu naudu notriecis. Nu kā Tu vaļsirdīgai atklātībai nenoticēsi )

Kādreiz impulsīvi kādam. Kurš par lepnu lūgt, prasīt un diedelēt. Diedelniekiem principā nē.
Ja būtu vairāk iespēju, tad visticamāk kā mērķdotāciju kādam jaunam, talantīgam...

Ziedot naudu... tas nu gaumes jautājums... Esmu ļoti sen to darījusi, bet neuzskatu ka tas ir pareizais atbalsta veids...
Uzskatu, ka vislielākais ziedojums ir ieguldīts darbs (fiziska palīdzība vai vienkārši brīvprātīgs darbs).

Gandriz vienmer, ari pieaugusajiem pod gradusam, jo ne visi cilveki ir rakstura stipri, nelaimigs liktenis, tuva cilveka zaudejums...

Sen atpakaļ jā, tagad ļoti reti

esmu pirkusi vienai sievietei veikalā maizi, ko viņa man palūdza. Kad vien cits uzbags palūdza man 40 santīmus maizei, tad es pati piedāvājos viņam to nopirkt. Tā rezultātā es daudz ko jaunu par sevi uzzināju:D
Tad vēl ir bijis tā, ka cilvēks tā arī godīgi pasaka, ka vajagot uzlāpīties. Par tādu atklātību nav žēl viņam iedot to naudiņu.

gadās, bet reti. jo pašai bieži palīdz, un es zinu, ka ir tad, kad izmisums pārņēmis un neredzi izeju. un tad atrodas labi cilvēķi, kas palīdz.kad varu, tad mēdzu līdzēt.

annika5 | 16.03.2014. - 13:51:48

Ne vienmēr ir tā, kā izskatās.., bet es paļaujos uz intuīciju..un jā-es dodu..., jo dots devējam atdodas..es tam ticu!
==============
Ziedoju pie pirmās izdevības.Un jāpiekrīt, ka brīžiem tie"ubagi"ir bagātāki par mani.(točna zinu)
Ir tāds jēdiens kā profesionālā"hļančīšana".Es vienu tādu cilvēku reiz zināju.

Esmu bērniem veikalā pirkusi kefīru un bulciņas ( prasīja naudu ēšanai) Spēka pilniem mangotājiem ar skaidru naudas izlietošanas mērķi -alkohols atsaku. Alkašus neatbalstu principā un man vienalga, ka šamējam briesmīgas pohas.
Esmu gādājusi bērnam drēbītes konkrēti zināmai vientuļai, trūcīgai māmiņai.

Jā - saviem bērniem  

Uz ielas - nē, jo viņi tāpat pelna vairāk par mani.
Bērniem uz ielas - noteikti nē, jo lūgšanas teksts nesakrīt ar mērķi.
Konkrētiem bērniem individuāli (ziedot.lv, piemēram) - jā.
Labestības akcijās - nē (piedodiet, bet man netīk ziedot, lai nopirktu sērkociņu ziloņa dē aizbāšanai)

Bet es labprāt nopērku man pilnīgi nevajadzīgas lietas, ja redzu vai jūtu, ka cilvēkam naudiņu vajag, bet viņš nevis sēž ar pastieptu roku, bet dod kaut ko pretī. Smieklīgi ir tantiņas "puķu" pušķīši, bet es nopirkšu (prasītā naudiņa arī ir niecīga). Reiz ļoti aizkustināja jauna sieviete ar meitiņu: viņa no ārdītās dzijas bija noadījusi zeķes. Protams, nopirku

individuāli -jā... ziedot.lv ... un vēl kādam uz ielas - pēc intuīcijas... ir bijušas vēl dažas situācijas, kad atdotas lietas, kuras citiem tajā brīdī bijušas daudz vairāk vajadzīgas, nekā man...

Uz ielas varu kādai tantiņai pie baznīcas iedot.Bet tiem, kas pie stacijas tuneļa jau nez kuro gadu naudu protēzēm diedelē - nē.

Kad redzēju, cik nikni pie baznīcas stāvošās lūdzējas dzina prom kādu jaunpienācēju, nolēmu - nekad te nevienai nedošu!

Ar konkrētu mērķi esmu ziedojusi, jo zinu, ka tiešām vajag. Bet par alkašiem vai vienkārši par daudz uz krūts uzņēmušiem pohu lāpīšanai nekad. Un nedotu pat tad, ja mirtu nost manu acu priekšā. Kas grib, lai nosoda mani, bet savu pārliecību nemainīšu.

dodu, jo zinu kā ir, kad vajag un nav, bet palūgt mēle negriežas...
 arī dzēronīšiem uzlāpīties, tie kas iespers pakritušam būs daudz, bet tādu, kas pastieps roku lai palīdzētu piecelties, stipri mazāk.

Portālu ziedot elvē ir izmantojuši vairāki man pazīstami cilvēki. Patiesībā, man kauns, ka viņus pazīstu - sistēma vienkārša, džeki samērā turīgi (vienam nepieciešamā nauda sastādīja divu mēnešu ienākumus), priekš tās vajadzības nebūtu problēmu tikt cauri pat ar patēriņa kredītu (!), bet priekš kam? Piesaki savu sāpi, un, kad tā naudiņa jāsāk tērēt, kaut kas jau būs saziedots, bet trūkstošo tajā kontā ieskaiti pats, nu un tad liec lietā. Lieliska iespēja bez sāpēm un problēmām atvieglot ģimenes budžetu.

sīceni kastītēs veikalos, diedelniekiem principiāli nē neatkarīgi no vecuma un dzimtes, tas ir šo cilvēku bizness! viens gadījums - unītis Slokā - Liedags! - sēž pie abām ieejām pa večukam ar cepurītēm priekšā, poza - grūti garām noiet neiedodot - kādu nekādu sīceni, kas ķešā bija iedevu bērnam rokā lai ieber un mācās mazliet želsirdību, līdzcietību... pēc pāris stundām sukāju ar bērniem uz vilcienu - sēž abi ērgļi stacija bufetē, pilns galds nokrauts ar cīsiņiem, pudele šņabja, skali runājās ar bufetnieci par naudas maiņu uz papīra naudu... berni man prasa, vai tas nebija tas pats onka, kas tur tik bēdīgi sēdēja pie durvīm... un ko es varēju atbildēt?
otra reize pie slimnīcas... tāda paša paskata onkuliņš man prasa 50 sančus mājās aizbraukšanai, esot izlaists no slimnīcas, bet nav naudiņas ar ko mājās tikt, iedevu, protams, piebraucu pēc nedēļas - tas pats onkuliņs ar to pašu tekstu... gribējās kraut, bet negribējās sutkās sēdēt...