Lasot šo tēmu, sagribējās drusku pafilozofēt. Kaut, kad mācījosJelgavā, filozofijas eskāmenā "izgāzos". Un ierosmi drusku dziļāk parakties deva manas pasniedzējas uzvārds/ sveiciens svētkos, Pasniedzēj!/. Tādā sakarā arī apcerēšu tērmu par ābeli - /paralēles no pasniedzējas uzvārda/ - un tās ziediem pavasarī.
Nekad tā nedaru, bet zinu - ir daudz rakstu par to, ka lai iegūtu labāku ražu, vajagot regulēt ziedu daudzumu - respektīvi- lielu daļu ziedu "izkniebt". Zinu, kā tā arī dara. "Saimnieks" labākas "ražas" iegūšanai ziedus "pēc savas izvēles" izkniebj.
Tagad jautājums tāds - kā viņš izvēlas kuru kniebt, kuru atstāt. Laikam jau ar kādu "jušanu". Tāds kā naids uz kādu ziedpumpuru.
Domāju tā, ka pasaulē daba visu regulē un ja cilvēks par daudz iejaucas tās procesos - tas jau nav uz labu. Un apliecinājums tam.ka nav jāiejaucas - ir tas, ka neiejaucoties sava dārza procesos, ieguvu lielisku ražu.
Un vai Jūs nedomājat, ka šādi netiek regulēti arī procesi cilvēces pēctecībā? Jo pasaule taču "pārapdzīvota". Taču "skaisti āboli" / Lasi smadzenes/ ir vajadzīgas.
Un tiek radīta nelaimīgu cilvēku daļa, kura visnekrietnākajos veidos tiek visādi zākāta.Jā, liegtas tiesības ne tikai uz cilvēcisku laimi, spēju sevi iemiesot bērnos, arī liegtas līdz ar to arī tiesības uz savu senču mantojumu. Te, man liekas arī slēpjas tā sāls.Manta
Varas apziņa
Tikai nesaprot, ka vara bez smadzenēm ved uz bezdibeni. Pasaules Galu - ko jau neskaitāmas reizes ir pasludinājuši visādi kalendāri.
Tāda, vārdos neizsakāma- tikai acīs izlasāma, varētu būt šo mākslīgi "regulēto" cilvēku nelaime. Un te nu ir jāizvēlas - vai mīlēt Cilvēku?
Tādēļ, pirms kādu nosodām, laikam jāpadomā, vai tas bumeranga veidā nenonāk atpakaļ pie paša? Un ko zin - varbūt jau esam "skartie"?
Kur mūsu tautieši? Kam mūsu zemes? Kam mūsu bankas?Un galugalā - vai Mēs esam saimnieki savā zemē?