Rit... Jāredz konkrētā publikācija.
Ja bildi/fotodarbu/fotogrāfisku attēlu juridiski iespējams definēt kā portretu, nevienā masu medijā tādu fotoattēlu bez bildupura atļaujas ievietot nedrīkst, -- ja tas izdarīts, piem., ASV/USA attiecīgās ģimenes/personas juridiskais pārstāvis... tobiš, advokāts berže ķepeles, jo plaukstas niez uz kārtīgu procesu, ko vainīgais būs spiests dāsni apmaksāt.
Ja Latvijā ar līdzīgu attieksmi pārietu pāri daudzāmvairāku autoru publiskotām bildēm neturīgos bildētājus varētu izģērbt līdz pirtskostīmam (absolūtam plikumam), -- arī daudzās mākslas bildes, ko saklapē cietumos, slimnīcās, īpaši mazgadīgo invalīdu namos: ļoti daudzu to... it kā sensacionālo bilžu upuri/varoņi pat nav dzirdējuši, ka drīkstētu neļaut sevi tuvplānā bildēt vai aizliegt publicēt jau sašaut paspēto.
Tieši tādēļ nedumākie profesionāļi arī pie mums, tāpat kā citviet pasaulē,
street life/ielu dzīvi bildē ar platleņķa optiku, kas nodrošina tādus attēlus, kurus pat viskašķīgākais jurists nevar inkriminēt kā portretu, kas uzņemts bez atļaujas
Zinu fotogrāfus, kam reklāmaģentūrās nezinošas beibes prasījušas reklāmdevēju vajadzībām sejas, -- lielu mākslu grib bēni taisīt, tad ticis uzdots pretjautājums -- par likumdošanu neko neesat dzirdējusi. Uz iebildi vienīgā atskaņa k’a juridiska idiotisma/neprofesionālisma apliecinājums: "Ā-āāāā... " (Ar lejupkrītošu intonāciju).
Un, protams, fotografēt bez ’’ipašnieka atļaujas nedrīkst privātīpašumos. Tur gan -- daudz juridisku nianšu: gari stāsti.
Starp citu, warning/uzmanību: šīs nianses juridiski var tikt attiecinātas uz jebkuru fotoattēla autoru, -- neatkarīgi no tā, vai bildējis zinot vai nezinot par šiem likumiem: Likuma nezināšana no atbildības neatbrīvo. To der ņemt vērā tām/tiem, kam reizēm ienāk prātā kā intriģējošu -- kompromata tipa -- bildi publisko. Neatkarīgi no tā, vai publisko par samaksu vai bez tās.