Laikam jau tās skujas katram pašam jānopelna...

nu kur tik dziļdomīga tēma siltā saulianā atvasaras dienā! Jābauda dzīve un daba.    

Bet par tām skujām... ziniet, tam kuru apraka, pilnīgis pofigs par to, kad jau pats esi miris, vai tevi rok zārkā ar rozā rišinām un kaisa sudrabegles, vai pavisam vienkārši aizvāc to līķi prom, ierokot zemē.

Svarīgas ir atmiņas, ka dzīvajiem paliek par šo cilvēku, nevis norkašanas vai dedzinšānas procedūras.

Man personīgi riebjas tā latviešu kapu mazdārziņu kultūra. Nožēlojams tas, kurš tuvinieku atceras, tikai tad, kad aizgājis dobes izkaplēt un neapmeklējot līķa rakšanas vietu, šīs atmiņas neuuzpeld. Ne jau dēļ tā miroņa notiek puķu dobju sacensība kapos - tur sacenšas dzīvi palikušie, kurš tagad publiski izrādīsies kā dižāks sērotājs.

Tāpat žēl man to, kas Dievu var atrast tikai un vienīgi baznīcā...

mjā, labi jau vien, ka apraka! skumji, bet zinama tasnība ,jau bitei ir!

skujiņas maksā naudu... ar valsts piešķirto apbedīšanas pabalstu, laikam nepietika...
Ir jau skumji, ka cilvēku tā jānorok, bet visi aksesuāri jau vairāk nepieciešami palicējiem... nomirušajam jau tik bedri vajaga, lai suņi kauliņus pa pasauli nevazā.

Ir tradicijas. Tik kara un mēra laikos met bedrē un smilti pa virsu...
Skumji, ka nav radinieku, kas godam izvada. Arī tam dažādi iemesli. Ir cilvēki vientuļnieki, ir tādi, kuri no sevis visus atgrūduši...

Tas tiesa... tikai arī šādā gadijumā visticamāk kāds saņēma bēru pabalstu 2 pensiju apmērā ... vai firma, vai pansionāts... , bet par nopelnīšanu, tas nu gan tā ir ...

Kā var gaidīt īpašu attieksmi no apbedīšanas darbinieku puses, ja nav bijis pat elementāras attieksmes no tuvinieku puses... "kuru nebiju redzējusi 28 gadus" (c)... Un pasaki vēlvienreiz, ka Tevi tā cilvēka liktenis interesēja :(

Var jau būt, ka skujas ir īpaša attieksme...
bet mani tiešām neinteresēja...
es sev tuvos neatstātu pansionātā, ne dzīvus ne mirušus...
bet gluži ziņkārības pēc arī negāju...

jā, man arī gribētos, lai kapu kopiņa nav tas, kāpēc par mani ir jāatceras. lai atmiņas nāk un iet savu brīvu gaitu, tik cik būšu nopelnījusi. bērniem pateicu - sadedzināt un pelnus jūrā iekšā, un ja neklausīs, tad spokošos. :) joks, protams, pagaidām spokoties neprotu. bet par kremēšanu - tas ir nopietni. man patīk kapi. tomēr, ja domājam ar perspektīvu - nevar jau visu zemi noklāt ar kapsētām.

Es labāk, dzīva esot, izpriecājos par skujām un visu pārējo. Esmu pārliecināta, ka pēc tam jau gan būs daudz kas cits par ko priecāties :)    

Slikta firma, ko tur vairāk.

   tagad pat skuju ziepes var palietot... bet tad   tur... jau laikam nav svarīgi, dvēsele debesīs , tur jau neko lieku līdzi neņem:))

Sniegapika ! Tev ir pareizā attieksme dzīvei...

Man kapi nepatīk un arī rušinašanās pie mirušā apglabātās miesas nepatīk, jo ja jau cilvekam ir dvēsele, tad tā noteikti nav aprakta tajā kastē. Un es savus tuviniekus labprātāk atceros tāpat ikdienā dažādās dzīves situācijās, nevis steigā rušinoties pie tās kapu kopiņas, lai ciema tantes šķībi neskatītos. Es arī esmu izteikusi vēlmi, lai mani sadedzina, kādā saulainā mežmaliņā aprok un uzstāda virsū kādu kociņu. Negribu, lai saviem bērniem par sevi atgādinātu ar kaut kādu kopjamu dobi ierobežotā teritorijā. Ja jau būšu nopelnījusi, tāpat atcerēsies...

Katrs pats sava likteņa veidotājs un rezultāts.
Manuprāt, stāstījuma gaišā puse ir tā, ka DZĪVAJIEM ir saglabājusies kultūra - mirušos, pat bez radiniekiem, tuvajiem palikušos, apglabāt, un tur, kur to pienākas darīt, nevis, piemēram, šie ķermeņi tiek izmantoti pētījumiem, vai medicīnas studentu apmācībai.

/ tāpat kā dajana kapos negrasās gulēt, pat zem kociņa ne / Brīvība, brīvība, lūk cilvēka gara mērķis, tāpēc mani pelni dzīvos vējā...    

paldies, pienene       

Mūsu kapi ir tuvu jūrai, daudzi baidās, ka pēc nāves viņus tajā ieskalos ... es ne... jo arī tad tak būtu jauki paceļot...
bet par vietu... es nezinu, manuprāt palicējiem gribas šad tad uz kapiem aizstaigāt un kādu jaunumu pastāstīt... bēdās un priekos padalīties..

Kapu kultūra    
Kopš atgadījuma ar radinieci, Es vairs nebrīnos ne par ko   

Radinieces bērēs, atverot no morga atvesto zārku, konstatējām, ka iekšā ir neīstais cilvēks(vīrietis), kuru samainīt atpakaļ jau bija par vēlu.      
Visādi dzīvē notiek.

he he, nu labi - ierakāt zemē, bet ko virsū rasktījāt? negribas izskatīties nepieklājīgai, bet sasmējos gan. es reiz biju bērēs, kur zārku uznesot virs bedres, ielūza dēlis. vispirms iekrita nesējs, tad nelaiķe izslīdēja no zārka un visbeidzot zārka vāks abiem virsū. varētu teikt - viss beidzās labi, visi palika dzīvi, bet nu... vīriņam nekas nekaitēja. un nelaiķei ne tik. :)