Es tevi pamīlētu tā,
Ka tev pat sarma nenobirtu.
Es tevi pamīlētu tā,
Pēc tam es varbūt arī mirtu.
Bet varbūt arī citādi
Tas, kas mūs savedis, tas šķirtu:
Es aizietu tik nemanāms,
Ka tev pat asra nenobirtu.

I.Ziedonis

Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst –
Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,
Pirmais sniegs kad snieg,
Ka nepietrūkst,
Bet arī nepietiek.

Jo tas, kas dabūts,
It nekur nav liekams,
Un tas, kas liekams,
Ir tik nepietiekams.

Un tad, kad zvaigzne krīt,
Tā it kā iekož:
Viss nepaliekošs ir
Un nepietiekams.


Imants Ziedonis

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un kad viņš skatās tev acīs,
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts,
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp.
Un tu nezini, kā lai palīdz.

/ Imants Ziedonis/

Katra cilvēka nāve ir sēras, neatkarīgi ko viņš labu ir paveicis...

ko lidz paziņojumi ja nepaiet ne pusstunda un viss notiek:D

atvainojos ne taja diskusa ierakstiju..:)))

Staburag, nu gan Tu sajauci visu, ko var sajauk, -- Eva Mārtuža savulaik ka savus -- lai teksti pie lasītājiem tiktu -- drukāja Broņīslavas Mārtuževas dzejoļus. Katram ir sava vieta, tomēr tais mačos kur filosofisks dzejnieks vairak nekā 50 gadus bija redzams kā etalons interesantai/paradoksālai un maksimāli plašai domāšanai, Ziedonis ir tālu pirmais tieši ar iedarbību, -- no viņa domāt telaini mācijās -- apzināti vai neapzināti, tīši vai netīši -- tūkstoši, desmitiem tūkstošu.

Ne jau Vvilkam vienam skolā tuvu pastulba/aprobežota laytviešu valodas un literatūras skolotāja, kas neapjēdza ne vecomāti, kam zingers čupā, ne vilku ar plašo lauku, -- manējā videnē pirms eksāmena sacerējuma 2 klases -- piecdesmit cilvēkus, kaut jaunus -- it kā lūdza, faktiski brīdināja, draudēja un baidīja, lai eksī par Ziedoni nerakstot, jo viņš rakstot huļigāniskā stilā. Ja visi huļigani būtu tā-ā-ādi (kā Ziedonis) dzīve butu vēļ foršāka un pulku negarlaicīgāka.

Oktobris

garām iet ķirbulēns
es prasu, kur?
Es jau tā visu vasaru
uz sūdu čupas nosēdēju.

(I.Z.)

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu. (Imants Ziedonis)

Nav ko te skumt un vaimanāt.
Ziedonis ir mans mīļākais dzejnieks/publicists un tt.
Vairs īsti neatceros, bet viņš teica aptuveni tā:
Dziediet, kad jums ir ok.
Bet visvairāk dziediet kad jums jātiek pāri "mēsliem".
Dziediet acīs tiem, kas jūs lamā/nievā.
Gavilējiet savā pārākumā kad jūs sit...
... Jūs varat pustopu izdzert.Bet vai jūs viņu varat izdziedāt?...
=======
Šīs ir tās retās rindas, kuras atceros no galvas.
Tur vēl bij daudz.Bet neatceros ;(

... staburag... Tu esi netaktisks... un viss ko pateici ir necieņa un nevietā.


... un -viņš jau nekur pepazūd.
"Un būs citas debesis un zeme"...
... nu viņš ir tajās...

esmu kādu stēri vai divas Ziedoņa kopoto rakstu pārkrāmējisun kādu 1/2 stēri iesaiņojis un bija mazliet tie godi. visi tur būsim, bet nelāga.

Viņi ir likteņa izredzētie. Divas baltas neļķes pie nakts melnā smokinga. Divi kroņlukturi debesīs.
Ir tik ļoti maz to, kuru mīlestība nav noslēpjama. Tie ir tie reti, kuri stāv augstu pāri mums. Viņi tur nav kāpuši, viņi to nav prasījuši, bet kāds brīnums pacēlis viņus mums pāri, un nu mēs tos nesaprotam. Mums ir grūti skaistos vakaros, mums ir smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tas mums ir nesasniedzams. Viņiem ir priecīgi skaistos vakaros, jo viņi ar skaistumu dabā ir izlīdzināti. Viņi ir tajā augstumā, kuru mēs nevaram aizsniegt. Tā ir dziesma, ko mēs neprotam dziedāt. Viņi šūpojas kādās šūpolēs, ko mēs neredzam. Tie ir dabas ritmi, kurus arī mēs gribam izdziedāt, bet tos nevar izdziedāt pa vienam. Mums nav otrā.
Mīlestība ir izlīdzināšanās ar dabu. Uz laiku dota spēja apjaust pilnību. Daba jūs paņem sevī un liek saprast, ka jūs kādreiz esat bijuši viņas bērni, nu viņa uz laiku jūs paņem atpakaļ, izrauj no vienaldzībā nobružāto cilvēku vidus. Jums dod dzīvnieku jutekļus un dievu brīvību.
To nevar pateikt, kas tas ir par sajaukumu viņos: viņš ir uzvarošs tēviņš, un viņa ir paļāvīga mātīte, bet viņiem ir cilvēku maigums acīs un cilvēkbērna saudzīgums pirkstu galos. Viņi ir neredzēti skaisti, jo viņu attiecības nav noslēpjamas. Viņi spēlē atklātām kārtīm un mūs uzvar. Viņi ir vienīgie, kas atklātām kārtīm uzvar. Viņi atļaujas mūsu acu priekšā būt intīmi (ko mēs nevaram), bet mēs piedodam viņiem.
Viņiem nav kauna. Viņi ir akli un kurli pret mums. Viņi mūs neredz, nedzird un nesaož. Un tomēr – mēs viņiem piedodam. Jo viņi ir solījums, ka varbūt arī mēs kādreiz… Varbūt arī mēs.

Manas nāsis ir vijole. Kā viņa spēlēja tajā pērkona naktī, kad ziedēja jasmīni. Es sajutu to smaržu, kas ir līdzīga Jāņu dziesmai, - tā smaržo vīstošas meijas..
Smaržas pārvēršas skaņās, un skaņas pārvēršas smaržās. Naktīs dzied lauvmutītes.
- Nevar būt, nevar būt! Tas ir nenormāli! Tā ir slimīga iedoma!
- Nevar būt? Nu tad pārbaudiet – izģērbieties pliks un izejiet lietū! Vai tad nesmaržo pilieni un visa peļķe kā ģimene vai kā tauta, vai kā cilvēka dzīve?
..Skaņas ir tik klusas kā skudru soļi mežā. Smaržas ir tik smalkas kā sēņu micēliji. Es jau jutu, kurā vietā sēne no sūnām izlīdīs, un gaidīju. Gandrīz jau sadzirdēju skudru smieklus aiz upes. Gandrīz jau aizsniedzu egles čiekuru debesīs. Pusceļā sabijos: vai tikai tas nav nenormāli. Atnācu atpakaļ septiņkrāsu pasaulē. Do-re-mi-fa-sol-la-si-do.
Do-si-la-sol-fa-mi-re-do. Do-re-mi-fa… Garlaicīga kāpaļāšana.

Satan-varbūt šo tu domāji?



... Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai.
Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit. Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus un aizgāja dziedādams.
Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!). Un, ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!
Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt?
Dziediet pie kapa. Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.
Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, arī naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas?
Vai jūs jau esat uzvarējuši, kad dziedat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?...
/I.Ziedonis. Epifānijas

annnika.
To pašu.
Man pret Ziedoni ir cieņa.Es vienkārši speciāli nelīdu netā. Gribēju pats šo to atcerēties.
Tas nu tā

satan
Tu uzdziedi ar kaut ko reizēm ?

svētdien aizdedzām svecītes pie nama Dzirnavu un Zaļās ielas stūrī.
Likās - tā vajag. Viņam vai drīzāk - sev.
Ar pateicību, ka mācījis lasīt. Un domāt. Jeb - domāt un lasīt.

mariins4x4 un leduszieds7... Es zinu ka es esmu mazizglītots un slikti audzināts, bet es to kas notiek apkār uztveru savādāk un manai identitātei tā dzēiniece kas klusībā nomira un laikam ir apglabāta Barkavas kapos ir tuvāka Viņā vairāk mani pievērsa savai sirds iekšpusei un es jūtos viņas priekšā vainīgs, jo nespēju atbildēt uz jautājumu, kur mēs bijām tajos laikos, kurus mēs tagad tik naski kritizējām... ? Viņā sieviete būdama tais laikos nesalūza, bet mēs... ? Un tad man kļūst neomulīgi... maņī kaut kāda parādā sajūta... un dīvaini, bet tie laiki, mentāli jau daudz neatšķirās no šiem laikiem...

te jau par huliganiem aizgaja saruna... es ari zinu dazus nevisai glaimojosus stastus par slavenibam un ari seit piemineto, bet ... BET... bet visi tak esam tikai cilveki!!!
Un pats galvenais, ko mes labu spejam atstat aiz sevis!?
I.Ziedonis, man, atstaja skaistus dzejolus un krasainas pasakas...

jada... burvīgi... es jau par to pašu... tikai gribu zināt un ceru ka man ir drosmes paskatīties sevi - kas es esmu par cilvēku... un neviss zināt, apzināties, redzēt, dzirdēt kaut kur tur... bet izjust sevī...