Skumjas ... atceroties IMANTU ZIEDONI
01/03/2013 20:31 | Diskusija lasīta 7327 reizes
Skumjas ir brīvas.
Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?
Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)
Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?
Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?
Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)
Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?
Atbildes (44)
Es esmu Pelēkais.
Es esmu pelēks kā pelēns. Es esmu pelēks kā putns, kā puteklis, kā pelni. Es esmu Puteklis. Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties. Kur es esmu?
Kur jūs mani varat ieraudzīt? Visur.
Bet sāksim ar pavasari.
Pelēkā pavasarī viss ir pelēks, sniegs ir nokusis, zeme pelēka un pumpuri pelēki.
Bet pārplīst pelēkais pumpurs (tas ir mans pelēkais pumpurs), un uzzied — pūpols! Vai pūpols būtu tik skaists un balts, ja es, Pelēkais, pavasarī nebūtu tik pelēks? Pelēkā pavasarī pelēkā zemē izlien zaļa tulpe, pelēkā zemē izlien sarkani rabarberi kā velna ragi.
Vai sāksim ar rītu. Pelēkā rīta krēslā peld balti miglas palagi pļavā. Vai migla liktos tik balta, ja nebūtu rīts tik pelēks? Pelēkā padebesī lec rīta sarkanā saule, un visi ierauga, cik tā skaista. Pelēkā padebesī peld zelta mēness, un visi nu ierauga — oh, cik tas skaists! Bet skaists tikai tāpēc, ka padebesis bija pelēks. Es esmu pirms visām krāsām. Es esmu pirms visām krāsām, kuras cilvēki gaida. Pelēkā rītā viņi gaida sauli, pelēkā naktī — mēnesi. Pelēkā pavasarī viņi gaida ziedus, pelēkā rudenī— baltu sniegu. Es esmu Pelēkais, un manis dēļ cilvēki meklē citas krāsas.
Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa.
Viss kļūst skaists tikai tad, ja noliek mani blakus.
Baltais angoras kaķis ir skaists, jo blakus es esmu pelēks.
Ja nebūtu pelēku zvirbuļu, kanārijputniņus nebūtu ar ko salīdzināt.
Krāsaini putniņi ir skaisti tāpēc, ka ir pelēkie putniņi.
Baltās pelītes ir jaukas tāpēc, ka ir pelēkās pelītes, baltās smiltiņas tāpēc, ka ir pelēkās.
Es esmu Pelēkais. Es palīdzu visām krāsām.
Ja viņas pašas neprot, es tās izstumju no sevis virspusē, lai visi skatās. No sava pelēkā lietus mākoņa es izstumju krāsainu varavīksni. Es neesmu skaudīgs, man nav žēl, es pats palieku aizmugurē. Es izpūšu krāsas no sevis, kā pelēks ziepjūdens izpūš krāsainu burbuli salmiņa galā. Vai jūs tā esat pūtuši? Tad jau jūs zināt, ka es tas esmu, kas jums palīdz, — es, Pelēkais.
Kāds es izskatos?
Es jau teicu: skatieties putekļos, skatieties pelēnos, skatieties pelnos.
Un tad iesviediet krāsainu pogu pelnos.
Nu jūs redzat?
Ir skaista, krāsaina poga, vai ne?
Un aiz tās?
Kas ir aiz tās?
Tas esmu es — Pelēkais.
Es esmu pelēks kā pelēns. Es esmu pelēks kā putns, kā puteklis, kā pelni. Es esmu Puteklis. Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties. Kur es esmu?
Kur jūs mani varat ieraudzīt? Visur.
Bet sāksim ar pavasari.
Pelēkā pavasarī viss ir pelēks, sniegs ir nokusis, zeme pelēka un pumpuri pelēki.
Bet pārplīst pelēkais pumpurs (tas ir mans pelēkais pumpurs), un uzzied — pūpols! Vai pūpols būtu tik skaists un balts, ja es, Pelēkais, pavasarī nebūtu tik pelēks? Pelēkā pavasarī pelēkā zemē izlien zaļa tulpe, pelēkā zemē izlien sarkani rabarberi kā velna ragi.
Vai sāksim ar rītu. Pelēkā rīta krēslā peld balti miglas palagi pļavā. Vai migla liktos tik balta, ja nebūtu rīts tik pelēks? Pelēkā padebesī lec rīta sarkanā saule, un visi ierauga, cik tā skaista. Pelēkā padebesī peld zelta mēness, un visi nu ierauga — oh, cik tas skaists! Bet skaists tikai tāpēc, ka padebesis bija pelēks. Es esmu pirms visām krāsām. Es esmu pirms visām krāsām, kuras cilvēki gaida. Pelēkā rītā viņi gaida sauli, pelēkā naktī — mēnesi. Pelēkā pavasarī viņi gaida ziedus, pelēkā rudenī— baltu sniegu. Es esmu Pelēkais, un manis dēļ cilvēki meklē citas krāsas.
Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa.
Viss kļūst skaists tikai tad, ja noliek mani blakus.
Baltais angoras kaķis ir skaists, jo blakus es esmu pelēks.
Ja nebūtu pelēku zvirbuļu, kanārijputniņus nebūtu ar ko salīdzināt.
Krāsaini putniņi ir skaisti tāpēc, ka ir pelēkie putniņi.
Baltās pelītes ir jaukas tāpēc, ka ir pelēkās pelītes, baltās smiltiņas tāpēc, ka ir pelēkās.
Es esmu Pelēkais. Es palīdzu visām krāsām.
Ja viņas pašas neprot, es tās izstumju no sevis virspusē, lai visi skatās. No sava pelēkā lietus mākoņa es izstumju krāsainu varavīksni. Es neesmu skaudīgs, man nav žēl, es pats palieku aizmugurē. Es izpūšu krāsas no sevis, kā pelēks ziepjūdens izpūš krāsainu burbuli salmiņa galā. Vai jūs tā esat pūtuši? Tad jau jūs zināt, ka es tas esmu, kas jums palīdz, — es, Pelēkais.
Kāds es izskatos?
Es jau teicu: skatieties putekļos, skatieties pelēnos, skatieties pelnos.
Un tad iesviediet krāsainu pogu pelnos.
Nu jūs redzat?
Ir skaista, krāsaina poga, vai ne?
Un aiz tās?
Kas ir aiz tās?
Tas esmu es — Pelēkais.
0
0
+++Es esmu kartupeļa zieds. Kādēļ tu gaidi no manis Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi, Lai es neesmu tas, kas es esmu?+++
+++Kad mēs esam mīlestības vidū, mums tomēr nav miera, mēs gribam tālāk un tālāk un, paši nezinot, ejam no tās laukā+++
+++Un negribas vairs dzīvot tālāk, Tā gribas dzīvot atpakaļ.+++
0
0
Visu cieņu I. Ziedonim bet mani kaut cik kaitina mūsu līdzcilvēku attieksme... I. Ziedonis. visur cilāts, visos laikos cildināts... man negribot viņu bija jālasa, es pretī lieku Evu Mārtužēvu, kas visu dzīvi ir klusībā dzīvojusi, padomju laikā cietusi... un pusgadu atpakāl, klusi pansionātā nomirusi un ar dažām relīzēm presē apglabātā... Man viņa ir ermocionāli tuvāka ar savu dzejas vienkāršīb un juteklību un ar savu dzīvi man paraugs...
0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2025
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni