Tak neviena pasaka nav bez ļauniem tēliem ...

Nav jau tas spogulītis noteicošais, bet tas, kā tu pats diktē dzīves ritmu.

Latviešu TAUTAS pasakām beigas bieži vien ir - un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi - kārtējais absurds

vai kāds var pierādīt pretējo, ka nedzīvoja, ka laimīgi nebija

Ticam brīnumam, tad viss tā arī notiks. Mūsdienās saka- domā pozitīvi!

Ir jau arī pasakas, kas beidzas tā:


"arī es tais kāzās biju, ēdu, dzēru, pār lūpām tecēja, mutē netika" :)))


Ceru, ka būšu pareizi nocitējusi, ak šausmas, es jau drebu, ka tik nu būtu pareizi... citādi nāks Pressumita :)))

pasakas nav jaaanalizee, taam ir jaatic.

Nu jā, katrs taču ir priecājies līdz mielēm un juties kā pasakā. Cik labi ir dzīvot un justies laimīgs. Lūk, ko mums pasaka priekšā folklora

Kas tas ir-"šitā"?Neesmu aita lai blētu barā, ka man nepatīk latviešu pasakas, man patīk un neko absurdu tur nesaskatu, jo tās ir pasakas.Tāpat kā neko absurdu nesaskatu ne koka cilvēciņā, ne rausītī, kurš piedzima vecīšiem ne līdakā, kura izpildīja trīs vēlēšanās, ne arī citās pasakās, ne latviešu ne citu tautu.

... nevajag vecumā tā junon uztraukties, paņem un pārlasi, ja galvā neturas un gribas precīzi nocitēt kādu pasaku :)

Lai nu tev, jaunulīt, viss tā turētos galvā kā man manā "vecumā"

Stāstīsim bērniem pasakas, lai viņi notic brīnumam.Mēs vēl tagad atceramies stāstītās vai lasītās pasakas.

Jā, Pressumit, piekrītu, tas ir "na ļubiķeļa". Ir kam patīk, un ir kas nevar ciest. Ja konkrēti man... šī nebija diez ko manējā lasāmviela arī bērnībā. Taču tam ar šovakara tēmu nekāda sakara.

Katarse, tā viegli otrā grāvī iebraukt. Tādu piemēru iz dzīves, tādu Blaumaņa Kristīņu skolu sistēma radījusi daudz.

Zin, man kaut kaa no tiem kashkjiem uznaak baigais pasiikums... un es neteiks gan, ka pati neesmu kaadu kashkji cilaajusi. Reizeem ir bijis taa, ka ar to putu uz luupu, kruuti izriestu uz aaru un tak sava taisniiba tik vien ir taa patiesaa, jo pashtaisna esmu bez jeegas... he-he, tepat vien diskushos, ar mani ir taa bijis, liidz apvainoshanos un riktiigu sapuushanos. Es pat atminu- nedeeljas divas peec kaada kashkja, biju boikotu diskushiem pieteikusi... nu, bet cik ta ilgi puutiisies? Paargaaja un beigta taa balle... pasakaas tak ar ir gan raganas, gan triisgalvu puukji... un ta veel Kashtjejs ar savaam olaam ozolaa un Sniegbaltiite, ljaunaa vinjas pamaate skaistule ar visu spiegjeli un indi aabolaa.

Vai ta te ir savaadaak? Viss notiek, visi rullee aktiivi, kaa jau kaartiigiem pasaku personaazjiem pienaakas. Un vienalga, ta jau labaak shitaa, nekaa pilniigs klusums ar neizteiksmiigiem komentaariem monotonaa. Piebremzeet laikus ir novakteet briidi, lai uz banu neuzrauties... bet paareejais ir pupu mizas, izvicojas un atkal bucjaajas no sirds!

Es par to Kristīni, Versija. Viņa taču mīlēja!

Sen te neesmu bijusi. Palasīju komentārus par šo tēmu un pašu tēmu... nu dievs nogrābsties. Pasakās tagad loģiku meklē:) Versija, tu jau uzreiz mazbērniem sāc stāstīt, ka pasakas ir totāls fufelis, tāpat kā Ziemassvētku vecītis, Lieldienu zaķis un citi brīnumi. Mantiņas nepērc, jo tas jau ar nav normāli, ka bērns sarunājas ar lelli vai ņem gultā savu bērnības mantiņu, jo tai viņš ir pieķēries un uzticas, sarunājas ar to, jo ja bērns sarunājas ar mantiņu, tad jau viņš ir psihiski nelīdzsvarots. Man žēl tavus mazbērnus.

Bitestmate, jūtu, ka Tu proti bērniem ielikt gultiņā arī brīnumu.

Cilvēkam ir jādomā ar savu galvu, vienalga, vai viņš lasa pasakas, Blaumani vai kriminālromānus. Un tieši tas ir jamāca bērniem jau no agras bērnības. Citādi iznāk tādi puskoka lēcēji, kuri paši saviem vārdiem neko nevar pateikt, tikai bārsta gudrus citātus, kuru jēgu reizēm paši nesaprot. Un ir labi, ka bērni jautā, ka interesējas, ka viņiem var paskaidrot un pamācīt, lai domā

Kāds to drīkst saukt par svētuma apgānīšanu. Kāds par analīzi. Un kāds vnk par humorīgu, netradicionālu pieeju, kā arī bija iecerēts. Bet redz pagrūti mums ar visu, kas netradicionāls, ne?

Anekdotes laikam vairāk stāsta par bijušajiem. Tiem jau vienalga. Savukārt karikatūras, zinu pilnīgi noteikti, zīmē arī pat ļoti vēl dzīviem un populāriem, mazāk populāriem, mīlētiem un nīstiem slavenībām. Un tikai no viņu pašu humora sajūtas esamības ( vai NEesamības ) atkarīgs, kā viņi to uzņem. Tas, kurš božas un viebjas, top tikai vēl smieklīgāks. Un tas, kurš prot līdzpasmaidīt, saskatīt īpašo, raksturīgo- tas tikai iegūst sev reitingu.

A te tik vien kā pasaku atšķirīgs traktējums...