Latviešu dokumentālais kino no laika gala bijis tāds... gruntīgs. Dziļi domājams un skatāms. Šīs sarunas mudināta, filmu noskatījos. Meklēju vārdus.
Sieviete? Cilvēks?
Jā, protams, man arī gribētos, lai par mūsu mazo Latviju nedomā aplam, lai vairāk rāda un vairāk saredez foršo, labo. Lai rāda entuziasma pilnus ļaudis, talantīgus bērnus...
Sieviete? Cilvēks?
Jā, viņa nav pareiza, viņa nav sievišķīga, viņa nav kaut kas ar ko snobam lepoties par savstarpēju pazīšanos...
Bet viņa ir kolorīta, viņa ir dzīva, īsta. Viņa ir dzīvesgudra. Viņa ir interesanta gala beigās. Varbūt pat daudz interesantāka kā liela daļa pelēki garlaicīgi pareizo.
Domāju, ka ne katru laidīs sev klāt un dvēselē iekšā. Domāju, ka tā ir prasme- rast kontaktu ar tik sarežģītu cilvēku.
Un labs jautājums un pamatota skepse- kam to rādīs un kas to skatīsies. Re, es noskatījos. Aizdomājos.
0
0