arī man ar meitu ir pasakaini paveicies. viņa ne tikai klausās, ko saku, bet arī domā pati ar savu galvu. tādu meitu kā ir man, es katram novēlētu.

Man patika lauvenek viedoklis. Tā ir ļoti sarežģīta lieta. Man kā Pienenei arī ir 4 bērni, bet tīņa vecumā trakas lietas strādāja tik viens. Gluži neklaiņoja, bet no mājām reiz aizmuka gan. Nedod dies to vēlreiz piedzīvot, un jūtu ka haijama ar ko ir gana smagu piedzīvojusi...

Es pati tīņa gados vienreiz no mājām aizmuku, bet ziniet nekāda kaifa no tā nebija...    

Katram mums sava pieredze. Man bērnībā bij svarīgi, lai mammai par mani būtu prieks. Es daudz ko viņai arī nestāstīju - jo negribēju viņu sāpināt. Tagad kad mani bērni samelojas - es cenšos nedusmoties, jo zemapziņā saprotu, ka viņi grib mani pasaudzēt. Un vienīgais ko viņiem lūdzu - lai viņi vienmēr ir sazvanāmi.
Un lai kā viņiem klātos un lai ko viņi būtu pastrādājuši - es tāpat viņus mīlēšu . Ar viņiem ir un būs viss kārtībā, ja mēs tam ticēsim.

enni2...
es to pašu mēģinu savam puikam iemācīt... jau tagad, cerot, ka tie tīņu gadie paies vieglāk..    

Man vēl vienam tīnisms priekšā... drusku baidos, jo daudz jau zinu.

Oga < tīņu vecums ir jāpārziemo - tas nudien kādreiz pāriet. Kad maniem bij tie tīņu gadi - un viņi man galīgi "izveda" - gāju vienkārši svaigā gaisā un kādu stundiņu pastaigājos. Kad nevarēju iziet - "kodu" pirkstā. lai dusmās nesarunātu muļķības... Jo ar tīņiem strīdēties ir bezcerīgi ... Bet tas pāriet nudien.

Es dažreiz domāju par to, kapēc biju tāda nejauks tīnis, bet nejauka biju tiešu pret ģimenes locekļiem, citiem īsts enģelīts... bet atbildes nav... tā bija un viss    Bet katram vecumam savs    

viss manuprāt sākās , ja ir bailes no kaada no vecākiem , vai no abiem ... un neuzticēšanās vecākiem
...
atcerējos nevainīgu piemēru iz savs dzīves-
sadomāju vakarā vēlu iet vannā , vecāki jau gulēja ... sāku laist ūdni un atlaidos gultā izlasīt vēl kādu grāmatas lappusīti, aizlasijos līdz sadzirdēju , ka ūdnens tek ... vannas istaba pludoja , ūdens lējās pāri malām ... dzīvojām trešajā stāvā ... saaku visu tīrīt uz slaucīt , laikam kādi 10 gadi man bija ...
no rīta mama jautā : kas taas par slapjām lupatām? sāku stāstīt ... mamma sašusi bija par to kāpēc es šos nemodināju , kā es pati visu tā savācu un nenopludīnāju kaimiņus ...
atbildēju : nezinu kāpēc nemodināju ... bet bija bailes, ka dabūšu kliedzienus , vai pa dirsu , vai nenosaukās par stulbeni , idioti un tā ... jo vai gan kāds gudrs tā dara , sāk laist ūdeni vannaa un iet lasīt graamatu ... vispār bija bailes, to pateikt arī nevarēju ... bet tas bija jau sākums bailēm neuztīšanas lietai ... nāca lielāki sūdi visādi vēlāk un atkal slēpu un mēģināju tikt pati galā, neko nestāstiju , a pieredzes problēmu lielāku risināšanā nebija ... no vieniem suuuuuu pie otriem , visādu nejēdzīgu notikumu ķēdes, kas vairs nekadi nerisinājās ... un bailes nākt mājās ...
gadus 10 atpakaļ es šito nevarētu izdomāt , ka tas no šitādiem sīkumiem sākās...

pašai bērnu nav, bet bija rūgta pieredze ar krustmeitu... līdz kādiem gadiem 9iem... viņa vienkārši... gāja kaut kur prom no skolas!!!!! meloja... stāstija brīnumlietas... var teikt-precīza sava tēva kopija...    
gēni,ziniet!... mēs jau bijām šausmās, bet ar rūpīgu runāšanu,runāšanu,runāšanu,paraugu un saprašanas iedabūšanu,ka viņu taču visa ģimene mīl,uztraucas un tā klaiņojot,viņa nodara ļaunumu saviem vistuvākajiem, tikām galā... vēl līdz tiem trakajiem tīņu gadiem... nu ir 15:) un superīgāku meiteni grūti iedomāties...
tā kā... šad un tad ir jāpiedomā arī par to,kādi netikumi runā aseņu balsī!

man gan liekas, ka es biju par daudz izlutināta...    par daudz tika ļauts... un vēl, mammai ar tēvu nebija vienotības audzināšanas jautājumos, ja viens ko neļāva, otrs atļāva...    

mani jau sen beerni audzina... gruuti.

magonee...
vai tad to viņi nedara no piedzimšanas brīža...    

droshi vien...

viennozīmīgi nekādu standartu nav, un katra situācija ir smaga savādāk, risinājumu gan laikam var atrast tikai iesaistītās personas

neviens nav soliijis , ka beerni gribees muus kopeet - kaadi mees paši bijaam paijiņas, ne ? :) ..katram buutu kaukas ko atcereeties, kas izbesiitu viņa vecaakus.. vismaz man buutu... bet klaiņojis gan neesmu šī vārda stulbaa noziimee :) ..padauziijaamies un bijaam katrs savā maajaa vakarā :) ..un taapat tika gan stundas bastotas, gan aaboli zagti, gan veel citi podi gaazti un ar laivaam braukts un teltiis guleets.. reizeem skiet, ka jaabuut pokemonam kaukaadam, lai vecaaki vareetu sust pašapmierinaataa bezruupiibaa, cik beerniņš ofigenno pozitiivs un nekaadu probleemu nav :))))

kaada klainoshana..
visu regulee vecaaki,ja tiem nav teikshanas,tad nu gan ir skumji..:(
bet diemzheel,daudzi vecaaki ir aarzemees un vecmaaminjaam jaatiek galaa ar vinju atvaseem..
un tad viss saakaas,jo vecmaaminjai liekas,ka vinja audzina vispareizaak,,nemaz neatceroties,ka savu meitinju vai deelinju izaudzinaaja,ka tas aizbrauca tu tuu,atstaajot savu puuru vecmaaminjai..
p.s.suutu naudu,tiec galaa kaa gribi..

patieshaam laba diskusija un interesanti veidokli, un kas galu galaa..pacietiiba, iecietiiba un miilestiiba visa pamata..ta es te izlobiju   bet ai cik gruuti buut pareizam... un kas zin kur pacietiibas meers?

pacietības mērs attiecībā pret mūsu bērniem
tas nav lielums pats par sevi, bet gan atkarīgs no ārējiem un iekšējiem apstākļiem kas saskarsmes brīdī ar bērnu ietekmē mūs

sinderella...
izklausās pēc defenīcijas...