nu tā lai to otru bik sašūpo pa ierastām sliedēm, uz kurām viņš(viNa )balstās

nu - principā ir lietas, par kurām varētu sist līdz nāvei un vēl mazliet.

ko nu tur daudz atriebsies.. parasti ar distanci aplūkojot lietas, secinājums ir viens - viss, kas notiek, notiek uz labu. tā kā - atriebties nav īsti vietā.. tomē - to, kas mani ir ļoti ļoti sāpinājis, izslēdzu no realitātes. no smadzenēm jau nevar, bet no pārējā - nerunāju ne ar viņu, ne par viņu, neesmu nekur, kur atrodas viņš, pat ja tas atstāj iespaidu uz manu dzīvi, aizslēdzu, nobloķēju jebkuru iespēju viņam man piezvanīt vai atrakstīt... pilnīga eksistences noliegšana.
un zinu - jā, tas viņam ir sāpīgi. bet man arī bija.
kad pāries (bet nu jau vairāk kā gadu), varbūt būs citādāk.

Vai tāpēc Latvija tik zaļa, ka labi mēslota ar tiem , nu nosistajiem?????????

man ja godīgi tā atriebības... ir stipri nežēlīgākas... tādus īstus ienaidniekus nekad nepiemirstu. nolieku kkur tālāk skapī līdz labākiem laikiem

Tas pēc principa - piedot var visu, bet aizmirst neko!

es jau ātri atdziestu pat ja iekarstu... bet ir situācijas kur vērtēju cilvēku. ja šis ir potenciālais un to dara ar nodomu.200% sekos atriebība

neviens tā īsti to skeletu no skaoja tā arī neizvilka

atriebiiba ir salda..un kaa veel..
visas metodes ir pareizas,ja taas kaut ko ietekmee..

salda gan Pekausīt

kaapeec pekausiit? man pekausis asocieejas ar lielaam ausiim..
esmu atriebiiga un neticu nevienam,kas saka,ka taads nav..

neprotu atriebties, lai arī saldumi man garšo... ja kāds dikti nepatīk, to vnk ignorēju, neatbildu... manis nav...

Atriebība ir rūgta, kā anlgīns.

1. Ar atriebību gan uzmanīgi, -- jābūt ļoti pārliecinātam vispirms par to, vai atriebies pareizajam: lai nenostrāpētu nevainīgu/gadījuma upuri...
Krustmāte: Vareni!
2. Parasti saku/domāju, ka no manis nesanāks kristietis: ja kāds/kāda sitīs pa vienu vaigu, otru negriezīšu, un arī bliezišu preti/atdarīšu! Manuprāt, tā kristietiskā piedošana ir derīga vienīgi publisko masu vadītājiem, lai no protestiem atturētu, -- ja visu laiku samierinies, sevi un savējos neaizstāvot, esi pašpazemojies. Manuprāt, pret pāridarījumu atriebība ir nepieciešama, gandrīz vai obligāta: lai riebējs pirms riebšanas neiedomātos par nesodāmību...

nedomāju gan, ka man pašai jāatriebj pāridarījums. dzīve rāda, ka vislabāk ir piedot - tam, kuram vēl cilvēcība ir iekšā, parasti pašam agrāk vai vēlāk bilde noskaidrojas un viņš sevi soda vēl smagāk nekā es būtu varējusi. bet, tam, kuram nekas vairs cilvēcīgs nav iekšā, parasti liktenis atspēlē. ne man tiesāt...

Haijama, -- tāda izmantotāja pozīcija: man ieriebj, bet es neko, gaidīšu, lai par mani kāds cits iestājas -- Liktens, Dievs, kaimiņš, ziedotājs, vecāki, brāļi un māsas, bērni, -- tikai ne es pats/pati... Toties es -- piedošu, labi jutīšos, nevienam neko sliktu, bet sliktajam gaidīšu citu pāridarītāju... :) Samaitājuši kristieši tos cilvēkus, ļoti veiksmīgi samaitājuši... :)

nelec. es neteicu, ko domāju par tevi, man neinteresē, ko tu domā par mani. sarunāts?

pa īstam piedot esi pamēģinājis? tas nav tā - piedošu, labi jutīšos. tas ir ļoti ilgi un smagi. gudrais atradies.. ej un sit savus ienaidniekus. manu dzīvi atstāj man, labi?

Haijama, te nelamājas un neniknojas, te mēģina diskutēt, -- ja neizdodas vai izdodas vienpusēji, var arī pamsiadīt... :)

pamsi adīt nemāku. zeķes adīt māku.