a man neliekas komatiņi un daudz kas gadas
kad rakstu ar roku tad jā, te ne
un kaut kā par to stresa nav..

tēma par lopiņiem un par atbildību. bet apspriežam to tēmu ar valodas palīdzību. fotografē, nē, fotkā 3 no 4 pilsoņiem, bet valodu lieto visi. nu, švaki jau ar to valodu arī tiem, kuriem tā vienīgais un tiem, kuriem tā galvenais darba instruments, bet nav takš jātaisa pakaļ žurnālistiem, kopīwraiteriem un deputātiem.
dzīvā Pasaule ap mums arī cilvēki un augi. nav pēc boontona, bet man gadās, ka iedāvāju ziedus ar visu podu. tak jau ilgspēlējošāka dāvana un nav nolemta tik drīzai iznīcībai.

Par tiem kustonīšiem runājot, par pieradināšanu un pierašanu. Nopirkām ne līdz galam pabeigtu māju, ļoti smukā pilsētas rajonā pie upes, meža ielokā. Apdzīvojām pirmā stāva daļu, turpinājām iekšdarbus- no grīdas ielikšanas līdz visiem kosmētiskā remonta darbiņiem, celtniecība turpinājās arī mājas ārpusē. Pie ārdurvīm dārza pusē vīrs piebūvēja pagaidu lieveni no koka dēļiem, zem kura sev mājokli iekārtoja ezītis. Par jauno īrnieku bijām sajūsmā, īpašu prieku izjuta dēls, cienādams ežuku ar visādiem gardumiem un regulāri ielejot trauciņā pienu savam jaunajam draugam, kuram tika dots arī vārdiņš- Pēcis. Pēcis iedzīvojās tik ērti, ka kļuva dikti uzstājīgs, neizjūtot ne mazāko baiļu vai satraukumu, šiverēja pa visu māju un dārzu, smīdinot visus ar savu klātbūtni. Nekaunīgi izēda gardākos kumosus no kaķa un suņa pārtikas bļodām, pukstēdams un šņākdams turpināja ēšanu, ja kāds no šiem abiem tuvojās traukiem. Pret Pēci abi lielākie kustoņi izjuta cieņu, cits jau nekas viņiem neatlika, adatu kamolīti savos ģīmīšos bij izjutis gan kaķis, gan suns pa savai reizei. Pēcis iemanijās ielīst arī dēla šķīvī, naski ierāpjoties dīvānā, vai blakus ēdējam uz krēsla pie galda. Tādā veidā ežuks terorizēja visu mūsu ģimeni, aŗī mūsu ciemiņus, uzskatīdams sevi par mājas saimnieku.
Jautrākais ta bija tas, ka Pēcim piedzima ezēni. Mūsu Pēcis kļuva par mammu, ... zem lieveņa nu dzīvojās vesela teroristu saime. To dēļu lieveni pie mājas, vīrs atļāvās nojaukt, lai beidzot uzriktētu kārtīgu, tikai pēc gadiem vēlāk, kad sapratām, Pēcis ir pazudis, aizejot no mums uz neatgriešanos, varbūt citā saulē.

Nu tieši desmitniekā! Man te jau nedēļu gari kaķu kari apkārt notiek! Sirds jau pilna... Mēģināšu īsāk, kaut gan manā gadījumā, tas laikām būtu par daudz prasīts. Bet nu par lietu. Tā nu tas ir noticis, ka es pastapām citām haltūrām pildu grāmatveža funkcijas kādā piecstāvēnē ap 108 dzīvokļiem. Apkārt vismaz deviņas tādas pašas mājas, kuras veiksmīgi ir tikuši galā ar sētas kaķu problēmu. Vienā vārdā visi tūvāko sētu māju kaķi tusē pa mūsu pagalmu. Tā jau nebūtu liela bēda, jo kaķiem pieder visa pasaule, bet nu tā gadījās, ka tieši mūsu mājā pēkšņi uzradās vesela armija kareivīgi noskaņotu dzīvnieku aizsardzības piekritēju. Parasti, tas ispaūžās tā, ka vismaz 4-6 mājas logos parādās gādīgas rokas, kas izber sētas virzienā kaudzi ēdiena paliekas. Liekas, ka mūsu mājā dzīvo ļoti pārtikuši cilvēciņi, jo ticiet man, ka neskatoties un krīzi valstī tajās ’ģimenēs pēc ēdienreizēm Ļoti daudz. Kamēr mammuči ķer kaifu no dzīvnieku barošanas, pārējie spiesti dzīvot tai miskastē. Tātad, stāvam ar sētnieci un apspriežam to mūsu sāpi un redzam, ka resni, smuki nobarojušies kaķi (11 gab pēc skaita)graciozā lēcienā pazūd kādā no pagraba izsistaliem logiem. Tā nu tas ir, ka mūsu sētas dzīvnieku aizsardzības biedrība izsita vairākkārtīgi izsita pagraba loga stiklu un arīizlauza dēļus, kas vēlāk tika uzsisti pa virsu. Tā kā visu ziemu sētas košaki pavadīja ar konfortu, sildoties uz apkures trubām un asinot savus nadziņus noraujot tās no tām izolācīju. Tās atjaunošana katru gadu mums izmaksā ap 400+500 lašu. Špicka protams. Valstī tās naudas pazūd vairāk. Vienā vārdā, turpat sarunājām ar sētnieci kādu veci, tas uz vakarpusi pāri visam logām Pieskrūvēja kārtīgu finiera gabalu - jutāmies gandrīz laimīgas. No rīta gaju ievērtēt mūsu varoņdarbu. Skat! - kāda labā sirds bija pa to laiku ierāpusies pagraba loga bedrē un ar kaut kādu bērna šaupelīti izrakusi zemes gabalu, lai kaķi tiktu tai pagrabā palienot zem loga. Vāks - izvēlām rakumam virsū paprāvu laukakmeni un pukstēdami devāmies prom. No rīta zvana sētniece - kāda labā sirds ir sabērusi tai bedrē savus ēdienu paliekas... Vāks! Tās vecenes ir nojūgušās... !!! Klau, ko jūs ieteiktu, kā no tas zarazas tik vaļā? Galu galā te ir kaudze prātīgu cilvēku iesakat kaut ko, man vienkārši fantāzījas jau trūkst...

Užas. Kārtējo reizi pārliecinos, ka traki dzīvot daudzstāvenē...

bet ir taču ārprāts arī - katru dienu kaķu bari noteiktā laikā gaida, ka viņiem kaut ko izmetīs pa logiem ārā. Vecenes pavisam dullas palikušas

Tās vecenes ir nojūgušās... !!! Klau, ko jūs ieteiktu, kā no tas zarazas tik vaļā?
no vecenēm?

tu zini Harald... arī no viņām. Es esmu mierīgs cilvēks, vienīgais, kas mani tracina - stulbums

Šī klaiņojošo kaķu piebarošana patiesībā nav atbalstāma rīcība, lai nu arī mana sirds nav gluži no akmens un man ir žēl to noklīdušo kustonīšu, kuri patiešām nav vainīgi ne pie kā, jo cilvēku bezatbildība ir izveidojusi šiem dzīvniekiem pusbada dzīves apstākļus. Cik bieži ir dzirdēti gadījumi, ka kustonītis tiek pieņemts ģimenē kā spēļmantiņa bērniem, bet jau pie pirmā saskrāpētā dīvāna vai klubkrēsla, tiek izmests aiz durvīm, jo šis kustonītis ir kļuvis par problēmu mājas iedzīvei. Kā parasti tiek dēvētas par kaķu vecenēm, visi tie tantuki- klaiņojošo dzīvnieku piebarotājas, tik pat bezatbildīgā rīcībā žēlojot, rada labvēlīgus apstākļus klaiņojošo dzīvnieku populācijā, jo ne vienam tak nav noslēpums, vairojas šie dzīvnieki nenormāli ātri antisanitāros apstākļos, izplatot nopietnas slimības, tai skaitā arī kašķi- ļoti lipīgu slimību. Smilšu kastē spēlējas bērni, bet spēļu laukumus apmeklē arī slimie dzīvnieki, kuri arī šai smilšu kastē nokārto un apkašņā savas fekālijas. Lūk, kašķis un cērmju oliņas smiltīs, tiešā saskarsmē ar bērniem smilšu kastē.

tāpatvien... vajag nofilmēt kā paiku met pa logu ārā, un no kura loga... un pieaicināt pašvaldībniekus sodu iekasēšanai par apkārtnes piecūkošanu... un vēl... pastāv jau klejojošu dzīvnieku izķeršanas kantori...

tapatvien tu zini Harald... arī no viņām. Es esmu mierīgs cilvēks, vienīgais, kas mani tracina - stulbums
Tu esi ne tikai mierīgs, bet arī laimīgs cilvēks! mani tracina ne tikai stulbums, bet arī kretīnisms, tizlums, nepamatota pašpārliecinātība, vulgaritāte, analfabetisms, pļuškinisms un slikta gaume.

Harald, es pilnīgi saprotu Tapatvien satraukumu, šī nepārtrauktā cīņa ar šiem kaķu tantukiem ir pilnīgi bezcerīga, kura tiešām var izbesīt gan mājas iedzīvotājus, gan arī atbildīgās personas mājas apsaimniekošanā. Svilpim taisnība, par pagalma piecūkošanu ir jāsaņem sods, nu tak nevar piemēslot mājas pagalmu ar ēdienu atliekām, tam tak ir atvēlētas speciālas atkritumu urnas. Ja jau tie kaķu tantuki tik ļoti kreņķējās par tiem kustoņiem, vai ta nevar katra no viņām ņemt pie sevis aprūpē pa kustonītim? Bet pārējie klaiņojošie dzīvnieki ir izķerami, nogādājot tos uz dzīvnieku patversmi, vetārsta apskatei un aprūpei.

man pie Baltkrievijas vētniecības pazīstams košaks, parunājos vienmēr. bet pie Jēzus baznīcas viendien - tantuks baro košakus, bet vienu dzen prom ar tekstu: "Kuzja, taisies, ka tiec, Tev ir saimniece!"!

Paldies Tev Harald!
Paldies Jums visiem par smukajiem komentaariem!