Par tiem kustonīšiem runājot, par pieradināšanu un pierašanu. Nopirkām ne līdz galam pabeigtu māju, ļoti smukā pilsētas rajonā pie upes, meža ielokā. Apdzīvojām pirmā stāva daļu, turpinājām iekšdarbus- no grīdas ielikšanas līdz visiem kosmētiskā remonta darbiņiem, celtniecība turpinājās arī mājas ārpusē. Pie ārdurvīm dārza pusē vīrs piebūvēja pagaidu lieveni no koka dēļiem, zem kura sev mājokli iekārtoja ezītis. Par jauno īrnieku bijām sajūsmā, īpašu prieku izjuta dēls, cienādams ežuku ar visādiem gardumiem un regulāri ielejot trauciņā pienu savam jaunajam draugam, kuram tika dots arī vārdiņš- Pēcis. Pēcis iedzīvojās tik ērti, ka kļuva dikti uzstājīgs, neizjūtot ne mazāko baiļu vai satraukumu, šiverēja pa visu māju un dārzu, smīdinot visus ar savu klātbūtni. Nekaunīgi izēda gardākos kumosus no kaķa un suņa pārtikas bļodām, pukstēdams un šņākdams turpināja ēšanu, ja kāds no šiem abiem tuvojās traukiem. Pret Pēci abi lielākie kustoņi izjuta cieņu, cits jau nekas viņiem neatlika, adatu kamolīti savos ģīmīšos bij izjutis gan kaķis, gan suns pa savai reizei. Pēcis iemanijās ielīst arī dēla šķīvī, naski ierāpjoties dīvānā, vai blakus ēdējam uz krēsla pie galda. Tādā veidā ežuks terorizēja visu mūsu ģimeni, aŗī mūsu ciemiņus, uzskatīdams sevi par mājas saimnieku.
Jautrākais ta bija tas, ka Pēcim piedzima ezēni. Mūsu Pēcis kļuva par mammu, ... zem lieveņa nu dzīvojās vesela teroristu saime.
To dēļu lieveni pie mājas, vīrs atļāvās nojaukt, lai beidzot uzriktētu kārtīgu, tikai pēc gadiem vēlāk, kad sapratām, Pēcis ir pazudis, aizejot no mums uz neatgriešanos, varbūt citā saulē.