Aizdomīgs pieteikums naktī..

..vaīīīī, vaīīīī... haris ... un ... treknais runcis... vaīīīī:))))))))))))))))

same to You! (взаимно / и Вас туда же!) paldies par "Paldies!" un paldies Tev! mulstu, elpoju tikai uz iekšu un nezinu, ka sevi vest! no pieteikuma salikās, ka pacel jautājumu par divdabju formām - pa manam abas tiesīgas uz eksistenci, un abas reizē, ja sapnis nav ne [sapņotāja] piepildīts, ne pats piepildījies!
visādi ir. pie dzīvās pasaules arī cilvēki pieder, bet OK, par lopiņiem, kaut paralēles arī var atrast. bērnus takš cenšamies pasargāt, bet tā, lai ne visu mūžu jāsargā, lai paši arī laicīgi sāk ko saprast. kādu brīdi bildēju biedrībai dzīvnieku draugs, viena lopiņu izstāde Ķīpenē, lai ar manām bildēm bija noformēta. un biedrības šefiene uzstāja [kā daudzi, vairums ļaužu], ka lopiņu ņem mājā vai neliecies zinis. pa manam jāņem vērā tāds apstāklis, ka tīšām vai netīšām, bet cilvēki metrapolizējuši košakus, tobiš radījuši tādus apstākļus, ka košaki var izdzīvot pilsētā un to dara un tad jau atšķirība starp to, ka viņi meklē zakusonus ēdiena atkritumos un to, ka viņus arī [speciāli] piebaro, nav tik esenciāla. Mikusītis darīja kaunu ģimenei - ar visu to, ka labi tika barots mājā, tomēr apstaigāja kādus piecus nabadzīgus tantukus un žēlabaini ņaudēja un vēl riskēdams, ka viņu sašņikās plānās, kā salami desa, sķēlītēs, līda caur ventilācijas trubu zagt gaļu desu cehā, kad ventilātōrs bija izslēgts. ņēma galu caur autō. joprojām sirds asiņo par meitas košaku Kirilu - istabā, istabā, tad sāka pamazām laist ārā un itkā dārzs ap māju un tā, tak arī paskrēja lopiņš zem autō.

paveicās man ar Mīcīti (bildē ne mīcīte, bet pazīstams košaks no Ķekavas - līdzīgs pēc koloristiskā risinājuma lopiņš):

kad man vēl bija kur dzīvot, bet pārvilkos uz vietu, kur nevarēju košakiņu ņemt līdz, viņš nepārprotami pamazām ieviesa vēl vienu saimnieku, laikam otrā pusē dzirnavu ielai - reiz viņu tur satiku - ideālnieks bija tas, ka varēju meitas istabiņas logu turēt vaļā un durvis šķirbiņā - 1. stāvs, logam priekšā restes un aiz loga sargājama autō stāvvieta.
es jau vairāk cilvēku, kā dzīvnieku sicholōgs, tak sliecos domāt, ka ja šaurā bezizejā viņu palaiž, lai skrien, košaks mazāk ņem naidā, nekā, ja viņu nošpricē beigtu.
vot viena lieta gan, kuru gribu visiem likt pie sirds - kad pievienosimies tiem, kuru vairs nav un ar ribu stāvēs jautājums, vai mūs Radītājam pie labās rokas vai uz Elli, kur Mepizdōpelis vārīs darvā un bakstīs ar dakšām, tad vēl pirms laulātajiem un nelaulātajiem draugiem pašā pirmajā atlases kārtā izteiksies mūsu mājlopiņi!

http://www.youtube.com/watch?v=oN6ChZ...ure=relate d

Cilvēks?

Ak, dies...

nū. man reiz bija dilemna - izvēle bildēt kāzas vai bēres. [toreizējā] kolēģe Vaira Strautniece man mācīja, ka dzīvs vienmēr svarīgāks par pagalamēju un cilvēks par lopiņu. pieņēmu zināšanai, tak tomēr ar iebildi, ka ne 1-mēr, bet vairumā gadījumu.

Es atceros to laika posmu, kad padomijas armija izveda savu karaspēku no Latvijas. Šīs kara pilsētiņas palika tukšas, sākot no kazarmām, līdz daudzddzīvokļu piecstāvenēm, kurās klejoja aizbraukušo oficieru pamestie mājdzīvnieki, kaķu un suņu bari. Māju pagalmos varēja sastapt arī bruņurupučus, kāmīšus un jūras cūciņas, nerunājot jau par baltajām un raibajām mājas žurkām. Manas ģimenes dārzs atradās netālu no šādas kara pilsētiņas, kādā pamestā ofiņa darza mājiņā tika atrasts pat pitons. Šo ofiņu bezatbildīgā attieksme pret saviem mīluļiem satrieca pilsētas iedzīvotājus, klaiņojošo dzīvnieku izķeršana, kura protams tika uzskatīta par pareizu rīcību, tika vērota arī bērnu acīm. Tad tikai varat iedomāties, ko izjuta un izprata bērni, šos skatus redzot. Pie atkritumu tvertnēm pamesto suņu bija tik daudz, ka vecāki izjuta paniskas bailes un satraukumu par savu bērnu drošību. Daudzdzīvokļu māju pagrabi mudžēja no kaķiem, jaundzimušiem kaķēniem, šie dzīvnieki turpināja vairošanās procesu, radot antisanitārus apstākļus. Kaķu izkārnījumu smaka pildīja arī dzīvokļu kāpņu telpas. Tuvāka meža apkārtnē tika atrasti mirušu dzīvnieku ķermeņi, piesieti ar striķiem pie koka. To visu atceroties, šermuļi skrien pa ādu, cilvēku bezatbildība, kurā tika redzams ļaunums augstākajā tā pakāpē.

Nezinu kā pie jums bet pie mums Lielvārdes kara bāzes dzīvokļus uzreizes atdeva tiem vietejiem kuri vēlējās kamēr vēl utainie nebija aizvākušies, daži pat speciālišķīrās lai saņemtu divus dzīvokļus..:))

Maigoni, protams, ka tā arī notika ar manis aprakstīto kara pilsētiņu, tukšie dzīvokļi tika piešķirti pilsētas iedzīvotājiem, daudzi no jaunajiem māju iemītniekiem arī uzņēmās atbildību par kādu no pamestajiem dzīvniekiem, pieņēma tos. Pieņemtajiem dzīvniekiem paveicās, bet pārējie barojās starp atkritumiem, līdz to izķeršanai.

sadalu viedokli

pieminekli vaidzētu vēl dzīvam esot... piemineklim no 2 daļām jāsastāv... pirmā daļa - par 87 % bārda un vēl acis un deguns drusku piedevām... otrā daļa - 30 cm uz leju no jostasvietas naturālā izpildījumā... jo ne jau galvas smadzenes domāja, kad 4 vai cik tur reizes precējās...

1-reizīga i-tralalā(deja)... i-deja > ideja

Siipool, atvaino... es bišķi palietoju dzēšgumiju, par cik pārkāpi diskusiju noteikumus, atļāvies izteikties par ļoti personiskām lietām, otra diskusijas dalībnieka personiskajā realitātē. Esi tak pieaudzis, ne puišelis, cerams saproti- to darīt nav ļauts!

meitai bēdas - sen nebija tikusies ar savu košakiņu un pie vētrainās tikšanās paspruka un izspruka sētā. :(

Mēs nesam atbildību pret tiem, kurus esam pie sevis pieradinājuš???

Man nav skaidrs, kāpēc jālieto rusicismi vienkāršā, jau sen labi notulkotā teikumā.
Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Tā lūk...

mēs lācis atbildību! - "we bear responsibility!"! "Wir tragen die Verantwortung". es aizmirsu pie Tevis savus pulksteņus, uz atmiņu, nezinu kā sevi vest - nepievietīgi, necērt zivtiņu - var kļūdas dēļ teikt, aiz tam, ka tik bieži dzirdēts, ka netīšām ieņemās un var spēlēties ar valodu and one can do it to exclude people, not speaking Russian and / or English from futher discussion and / or to add a bit of spice / taste specially for Russian and / or English speaking people. das ist sehr schwer philologische Anekdoten zu arzāhlen, aber.

ja saruna par: "Cilvēka atbildība par dzīvniekiem, dzīvo pasauli ap sevi un dabu.", tad jau arī komentāri par "atbildības nešanu" vietā, jo atbildība par dzīvniekiem ietver arī atbildību par saviem sugas brāļiem un viņu valodu?
(Dr. Sparem gan arī akmentiņš dārziņā > par lieku priedēkli: "notulkots teikums")
Po boļšomu ščotu tas tomēr neliekas tik viennozīmīgi: ja mūsu suga justos un būtu atbildīga par pieradinātajiem (un ne tikai), tad nebūtu problēmas un arī šīs sarunas.
Var pieņemt, ka šī atbildība daudziem ir smaga (vai pat tiek uzskatīta par lieku), un tad "nešana" (vai nespēja nest) ir īsti vietā.
oi, dr.Spare, kā tu palaidi garām šito: "par cik pārkāpi diskusiju noteikumus"?

вы не любите кошек? да вы их просто готовитьне умеете!
piektdienis oi, dr. Spare, kā tu palaidi garām šito: "par cik pārkāpi diskusiju noteikumus"?
mani besī arī krievu valodā, kaut šķiet, tas knipucīti organiskāk skan. armēņu draugs, kurš krievu valodu zina labāk par vismaz 78% krievu, komentē ne visai korekti un gauži 1-kārši - ну, так говорят. tak mans tēvs, kaut krievu plūsmai reizēm lekcijas lasīja, ar smirdīgā komunaļņika kaimiņiem lamādamies teica: "я думал когда ... " "я думал что ... " vietā.
par tiem lopiem - lāgā neizdevās pieradināt, tak ļoti agrajā jaunībā biju ķirzaku ieviesis, paspruka un vecmamma 3 naktis nevarēja gulēt, bail no tā lopa un tad sazvērējās ar tēvu uz palaida, lai skrien! laimējies ziloni no rokas uzcienāt ar cepumu, ziloņbērnam cirkū ļauties apostītis, 2X resnāku par dārza šlangu eksōtisko lopiņu izstādē dabas muzejā pastaipīt, lapsēnu, stirnu un vāveri paglaudīt.
un stāsts:
vispirms jāzina cherstomātiskais (labklājības ministres Viņķeles balsī!): atradām mežā ezīti. izdūrām actiņas, izrāvām kājiņas, apgriezām kažociņu uz otru pusi - uzmetām kokā - lai smird!
un advancētais variants: atradām mežā ezīti. izdūrām actiņas, izrāvām kājiņas, apgriezām kažociņu uz otru pusi - palaidām - lai skrien!

Sparei un Piektdienim jau taisnība ir- kļūdas rakstot, esmu pielaidusi... ja tā palasīties, tad tiešām smieklīgi jau arī sanāk , bet tak atvainojiet, piedodiet- rakstīts tika it kā sarunas stilā, tā īpaši nepiedomājot par gramatikas likumiem. Vai nu visi esam valodu profesori, ne tak eksāmenu latviešu valodā patreiz kārtoju, tā tak piesieties jebkuram var, kļūdas rakstībā meklējot.

Dyna, novērtē to, ka nerakstu, ka kļūdas pieļauj, bet pielaiž bikses! :)

"piesieties jebkuram var" > droši vien tā, bet šeit taču saruna par atbildību par dzīvniekiem, tātad arī sugas brāļiem un māsām (atkārtojos!) un domāts nav par piesiešanos, bet par šo atbildību.
Un vai atbildība neietver palīdzību pakritušam, kauliņu izsalkušam un labojumu valodas kļūdu pieļāvušam?
mjā... "kļūdas rakstot, esmu pielaidusi". Es tavā vietā nebūtu tik paškritisks(-a) > ne jau kļūdas tu raksti, bet gan, īpaši par to nepiedomājot, domu plūdumā gadās kļūdas. Tas tak normāli, bet re ka atkal piemērs mazo tārpiņu komatiņu nozīmībai... (šīs frāzes zinātnisko aspektu jau Haralds aplūkojis)

Es arī neesmu bez "grēka", mums ar Piektdieni reiz bija diskusija par kaut kā atrašanos uz ielas vai ielā Bet frāze
Vai nu visi esam valodu profesori, ne tak eksāmenu latviešu valodā patreiz kārtoju, diemžēl neiztur kritiku Atceros diskusijas pirms referenduma par valodu, tad kā mēs varam prasīt, lai citi ciena mūsu valodu, ja nedarām to paši. Un nav svarīgi eksāmenā, sadzīvē vai netā. Man, piemēram, tie komatiņi kaut kā automātiski ieliekas tur, kur tiem jābūt