tā un šitā, bet kur galvenais??
kas i ar pēdejo stundiņu??

Palasiet "Mazo princi", tur tak teikts, ka dažkārt gaidīt ir patīkamāk nekā sagaidīt, tik jāzin no kura brīža sākt gaidīt

..neizpauzhas taa gaidiishana taa, kaa viens otrs domaa, neviens salicis rokas kleepii neseezh un negaida... :)
gaidiisha-zemapzinjaa nolikta veelme, ceriiba, sapnis, gal galaa nosprausts meerkjis, kuram buut jaapiepildaas, tajaa pashaa laikaa dziive rit uz priekshu ar savu ikdienas soli-darbiem un nedarbiem... :)
citaadi gaidiit var cieminjus atnaakam, tad jau rosiiba pilnaa sparaa..jo agraak par to uzzin, jo izstieptaaka gaidiishana..:)

... un kas var būt labāks par jauka ceļojuma gaidīšanu? Vai tad tāpēc es šodien neēdīšu vai nestrādāšu?

faktiski, es taadas lietas kaa tikshanaas, sveetkus, plaanotos celjojumus, izbraucienus negaidu, jo tad ..nekad nesanaak taa kaa es to biju iedomaajusies... shiim lietaam i noteikta diena, datums, laiks pirms kura saaku aizdomaaties, atcereeties, ka man tur jaabuut, un tas arii viss... domaas kaveejos tad, kad tas i noticies... :)

Var arī tā gadīties, man līdz šim ir bijis tikai labāk kā es to iedomājos...

Ar dropēm ir savādāk- pārsvarā, negaidītie plosti, izvēršas par īstiem svētkiem, nevis-tur kaut kādas"piespiedu" jubilejas

Man vārds "gaidīt" asociējas ar pasivitāti. Iespējams, ka tā tas nemaz nav, bet mums katram ir kaut kādas asociācijas, un man tās ir tādas. Protams, mēs katrs izvirzam kaut kādus mērķus un domājam, ka tie piepildīsies, tātad, lai tie pildītos mēs rīkojamies. Un tas, ka kaut ko ir teicis Lesings vai Sent-Ekziperī, nenozīmē, ka tā jādomā arī man

par cik ir tāda uzparikte, kā -laiks, vienmēr kaut kas būs jāgaida

..beeduci, nu ja<piepiedu>jubilejaas jaauzvedas zoliidi, raatni, nevar jau taa uzreiz izraadiit savu patieso dabu... hi!
atceros vienas kaazas..taad zoliidi viirieshi bij, kaa nodzeeraas-aarpraats..!!!... bail skatiities, un kur veel iedomaaties taad blakus sev gultaa... :((

gaidot jau var izrādīt aktivitātes, vērstas virzienā, lai ātrāk pienāk - ja gaida komunismu, Armagedōnu vai vispasaules revolūciju. ja gaida 2032. gada 13. februāri, tad nekā.

Gaidās reizēm vairāk emociju kā procesā... kā notikumā...

Bet par to pēdējo stundu , to gaidpt mēs dzīvojam

Es jau biju domājis nevis gaidīšanu kā bezdarbību, bet gan tādu zemapziņas rosīšanos . Dzīvē viss notiek, bet zemapziņā virmo domas par nākamo "gaidāmo" notikumu vai kādu sīkumu . Pat tāds sīkums, ka viens atrodoties darbā visu laiku gaida darba dienas beigas . Rokas strādā, bet galvā "kruķījās " domas . Un ir arī pretēji, kad cilvēkam mājas dzīve sagādā mokas un ciešanas, un viņš gaida to darbdienu kā atpestīšanu ...

Darba dienu var gaidīt arī tad, ja mājas dzīve nav mokas un ciešanas. Vienkārši darbs var ļoti patikt

arī tāds variants nav izslēdzams ... un tas jau ir vislabākais, bet reti gadās . Lielākai daļai cilvēku nākas strādāt "maizes darbu" .

Nu, es esmu tas retais eksemplārs, kam tā ir gadījies

..hmmm, katra diena jādzīvo kā pēdējā..
... es gan, esmu saviem tuvākiem pateikusi, ka mani apglabāt.., ja nu kas, jo neviens jau nezinam kad..
..vienīgi piedomāt gan par to daudz nevajadzētu

Jā, šito es arī nekad neesmu varejusi saprast, kāda starpība, kur un kā Tevi apglabās? Tas taču ir tikai apvalks, čaula. Un gluži sētmalē jau neapraks, gan jau kādos kapos apbērēs ar puķēm un mūziku Man tas nešķiet svarīgi. Nu bet katram jau savs...

es savējiem teicu lai mani lidz puseiierok zeme un uzgāž cemetu virsu buss pie reizes i kapakmens.

gaļa sapus zeme tik un taa. bus komposts
es vairak domaju, kāa un vai vispar kads par mani atceresies kad mans rumpis baros tarpu dzires.