Šorī TĒLOJU gudrīti, sarijos VITAMĪNUS un ATBRĪVOJOS no vecā padomju laika televizora, izmetot to pa logu. Šodien IEPLĀNOJU samaksāt RĒĶINU un TURĒT šo solījumu. Pienāca pusdienlaiks, PIEĒDOS un aizgāju pasnaust. Pamodos un pēc pāris stundām no Krāslavas uzsāku braucienu uz JŪRU. BRĪVDIENĀS rakām bietes, tāpēc neesmu GULĒJUSI vispār, joprojām nāk miegs. Rezultātā pie stūres gandrīz iemigu un iebraucu grāvī. IZSMĒJOS ne pa jokam un pat nesāju ČINKSTĒT dēļ sasistā Opeļa. Ar tādu mašīnu pat nemaz neuzdrošinos justies PERFEKTA. Pēkšņi sagribējās nelielu IZKLAIDI intīmā kompānijā, taču saprotu, ka stāvu patreiz meža vidū, grāvī un nekādi NEVARU NEKO IZMAINĪT. Pie apvāršņa pamanīju traktoruu, kas lēnām brauca manā virzienā, Šoferis mazliet sadzēries un oda pēc pamatīga peregāra, vēlējās palīdzēt. Es lepni ATTEICU. Tagad nožēloju, bet KAS BIJIS - BIJIS un negrasos viņu TIESĀT. Atcerējos, ka mašīnā man nav trauku, tāpēc aiz niknuma SAPLĒSU pagriesiena lukturim stikliņu. Atsēdos slapjajā grāvmalā, sameklēju kabatā vecu puspīpētu kāsīti (PATĪKAMI TAČU) un sev PAJAUTĀJU - kāpēc nē? PIECĒLOS kājās, jo pamalē jau sācis aust RĪTS, kam noteikti būtu jābūt GUDRĀKAM PAR VAKARU, bet laikam jau nekā. Esmu taču mežā! SABĒDĀJOS, jo kaut kā laikam galīgi man šie gudrie raksti no interneta nepalīdz :(