anksu, var smaidīt zobus neatsedzot

http://youtu.be/FFajQunNyao

V. Lapčenoks & N. Bumbiere - Skauģu dziesmiņa

nu ja var uzaudzēt lielas ūsas ari

Anit, ja visu laiku iekšā griežas platīte "man nav... " (visa kā pēc kārtas), tad nesmaida pat acis, jo visu laiku domas maļas pa pagātni...
Patiess starojums jau nāk no tiem, kuri spēj saskatīt foršo pat štruntīgās situācijās - tie skatās uz priekšu...

Pēdējā laikā dažas tūrisma firmas izdala klientiem anketas, kas viņiem jāizpilda, lai novērtētu sniegto pakalpojumu kvalitāti, cita starpā arī gida. Un par mani bieži tiek ierakstīts, ka esmu smaidīga Un tas nav Holivudas smaids, jo es smaidu no sirds. Vot tā

uz ikdienišķo jautājumu, Kā tad nu tev iet?, man ir atbilde šāda, ko pēdējā laikā pielietoju-Sūdzēties nav par ko, lielīties nav ar ko... un pa lielam tā tas arī ir- ne labi ne slikti, pa vidam ik dienas... nu kaut kā tā. un samelots arī nav.un ja patiešām ir ar ko palepoties- negaida jau nemaz jautājumu- stāsta tāpat.un ja sirds pilna, tad jua ar negaida, ja slūžas nāk vaļā- tad raud i uz pleca i azotē... visādi.

Es smaidu gandriiz vienmeer... kaa s... da iekapis... Ir gadiijies, ka tiesham iekaapju - tad nesmaidu...

mana standartatbilde ir - grēks sūdzēties.
Vienu laiku izvairījos teikt - labi. Tas gan bija, kad parasti omes zvanīja un vaicāja kā bērniem, kā veselības. Tad piefiksēju - ja pateicu - labi, tad, kā likums, pēc pāris dienām nolikās ar kādu slimību.

nu nezinu, labāk lai vecumdienās ir krunkas no smaidiem, nevis noļukuši maisiņi no bimbāšanas :)
tāpēc vienmēr cenšos būt labā omā, bet ja ir štruntīgi, tāpat reti izrādu, jo nav ko vairot bēdas šinī pasaulē. ja ir galīgi skābi, tad uz jautājumu - kā iet? - parasti atbildu "лутче всех, но никто не завидует" :)

junona-- Muuseejaa

Piekrītu, Despim, ka nav, ko sūdzēties (problēmas ir vērts atklāt tiem, kuri var palīdzēt tās risināt, vismaz virzienu ierādīt), taču nepiekrītu, ka nav, ar ko lepoties... vismaz sevī gan vērts apzināties, ka IR un ar ko ir... šamajā grēko daudzi... kaut vai laba imunitāte baciļu laikā!
Latviešu sievietes mēdz daudz sevi un citus šaustīt, maz apbalvot...

es piefiksēju pie sevis tādu dīvainu lietu-kad es sev it kā iekšēji noformulēju-ka izskatās- viss ir baigi pat normāli, lietas iet, attiecības normalizējas- tad- kā likums- gaidi vētru. jau pāris gadus tiešām tā ir.ja patinu filmu atpakaļ- tikko- liekas-ir labi un viss sāk gulties pozitīvā gultnē, kā bums pa pieri- nekas nav labi, un ir pat vēl sliktāk nekā varētu domāt.un pats smieklīgākais- tas BUMS ar katru reizi smagāks un sāpīgāks. un tik vai tā cenšos sevi mācīt sūtīt Kosmosā pozitīvo-būs labi būs labi, jābūt labi.salasījusies visādus Secretus un tādas enerģijas apakaļnākšanas fīčas.

Desp, a tu pasakies? Visumam patīk, ka paldies pasaka!

inkognito... un kā tu skaidro, ka sevi nemīl apbalvot?

SMAIDS -NO SIRDS ... un smaids - no mutes

Visiem taču labāk patīk tie smaidīgie cilvēciņi, un pat ja pašam ir šķērma dūša, bet kāds svešs pretīmnācējs uzsmaida, vai ko feinu pasaka, takš paliek labāk.

Uzskatu, ka savs sliktais garīgais nu nepavisam nav jāizgrūž uz apkārtējiem. Viņi tak nepiekā nav vainīgi. Protams, ja tās slūžas lūzt, tad jau neviens vairs nav spējīgs izlikties.

Īsts draugs varbūt pat ne draugs, bet cilvēku pazinējs starp citu ļoti labi redzēs, kad cilvēks smaidīs un teiks, Jā viss ok, bet patiesībā sirds asiņos.

Bet kad amerikaanis man saka "how are you?"... es nesaprotu sho sveiciena formu... Jo vinjam tachu pofig... :) Pat tad, kad prasa patiesham kaa man iet... :) Jo gaida, ka teikshu, ka labi... Bet es saku, ka suudiigi... Tad gan vinji apjuuk... un nezin kaa turpinaat sarunu... :))

pulkvedi... tieši tā!

kad saka "cilvēciņš" man ir sajūta, kad runa par garā vājiem..

Man gan nepatīk "smaidīgie cilvēciņi"... tādi uzspēlēti...