vispār jau tās bija izšķirīgākās dienas visā tajā epopejā par neatkarības atgūšanu... 4.maija sēdes sēdes lēmums bija tikai tāds romantisks bla-bla, jo neviena pasaules valsts šo teorētisko neatkarību neatzina un faktiskā vara tāpat bija maskavai...

laiks tas bija saspringts un daudz ko noteica krievu vadoņu savstarpējie kašķi un ambiciozitāte... tāpēc jau Jeļcins uzreiz pēc puča atzina baltijas valstu neatkarību, ka pats gribēja Gorbačova vietā par vienīgo galveno būt ... un tikai pēc Jeļcina neatkarību atzina visas citas valstis...

bet vispār jau tas pučš bija kā katalizators notikumu pasteidzināšanai, lai gan draudēja arī iespēja tikt atmestiem kaut kur ziemeļkorejas līmenī vai staļina laikos.. http://www.youtube.com/watch?v=HY5wf-...ure=relate d

liela daļa tautfrontiešu aktīvistu bija kā bikses pietaisījuši, jo saprata, ka pučisti nav Gorbačovs un uzvaras gadījumā auklēties ar dziedošajiem demokrātiem neies...

Gandrīz saplēsušies par to kuram pareizāks viedoklis par seniem notikumiem. Šķiet tikai letiņiem ir raksturīga čikstēšana un nespēja tos notikumus uztvert kā vēsturi, kas ir iekalta akmenī un nav izmaināma. Ja nekļūdos tā bija mana pēdējā reize, kad biju bez dokumentu peripētijām pie radiņiem Krimā. Lielāks uztraukums manuprāt bija manam mammim vai es vispār tikšu atpakaļ valstī iekšā, bet sanāca, ka tiku gan. Ak jā manī sen nav patriotisma! Es uz visu skatos caur citu prizmu, ka noteikti uz to brīdi tā tam bija jābūt un tā ir vēsture no kuras nav jēga audzēt sevī naidu pret kādu konkrētu itkā citādāku nekā esmu es pati. Negribās zaimot, bet Dieva priekša visi ir vienādi!

Es labi atceros, kuri no baigajiem frontes aktiivistiem paleekdamies aizskreeja nomaksaat partijas biedra naudu par peedeejo pusgadu, kuri no nacionaalajiem radikaljiem vienkaarshi aizmuka... Zinu kursh veelaak gjeneralis pameta savus karaviirus un arii aizmuka... Zinu arii tos, kas palika savas vietaas...

Baigākās sajūtas bija janvārī. Un - tas laikam bija 13 janvāra rīts, svētdiena, - kad pa radio paziņoja par notikumiem Lietuvā, pie televizijas torņa.Kaut ko tādu savā mūžā un tik tuvu nebiju piedzīvojusi.:(
Tālāk pie mums Rīgā. Tās sajūtas gan bija tuvu izmisumam.Bērni bija mazi pusaudzīši.:(
Augustā bija jau mazliet savādāk.Bija sajūta, ka būs pārmaiņas, bet kā tas īsti ietekmēs situāciju, laikam jau vairs tā īpaši neuztrauca. Vismaz tādu atmiņu nav.
Bet, ka ar pārtiku tad būtu kritiskāk, gan neatceros. Jo, kā saka Mice, visu laiku jau dzīvojām diezgan pieticīgi.
Kad negribējās stāvēt rindās pēc kārumiem, glāba Igaunijas pierobeža, kuru diezgan bieži apciemojām.

Tā kā tauta nākusi no laukiem, nevajag uz tā asvalta dzīvot un stāstīt cik grūti bija badā sprāgām, vajag biški paurbināties pa zemīti..:))
Žēl ka Rīgu nenoslaucija no zemes virsas..:)

Un tad galvaspilsēta būtu Ķegums? Un Saeimas nams Maigoņa pirtiņa?

ciprese54, 1991 gadā dzīvoju Lielvārdes centrā un atradu laukos cilvēku kurš iedeva gabalu zemes kur kautko var iestādīt, iesēt... :)

..:)) visi tik tupi ka nevarētu iztikt bez tiem 100 darmajediem, nekas nemainītos jā nebūtu saeimas, jā priekšniecība aiziet atvaļinājumā, semināros, mācībās vai vienkārši pirtī izklaidējās darbs jau firmā neapstājās..:)

Nu jā, veči var atļauties būt poh... isti, bet sievietēm bailes. Bailes par bērniem. Cik raksturīgi arī miera laikam.

Ar tik daudz un tik raudulīgām grimasēm kā šajā diskusijā, nekad agrāk Spare nav izcēlies. K čemu bi eto...

Dežūrējām darbā . Manā pilsētā vadība militāristiem nepakļāvās. Pēc pāris dienām devāmies uz bijušajām partijas komitejas telpām savākt palikušos dokumentus, bija interesanti, te es domāju dokumentus. Sākumā sajūta nebija laba.

nekaa, neatceros -- viens no tiem ir mans kaazu datums, citaadi nekaa, varbuut uz lielceljiem rokaas sadevaas un dziedaaja dziesmas? manai tas neskaaraa.

Pazvaniiju sievai uz Riigu, lai neraadaas uz ielas... un kaa aizgaaju... taa liidz uzvaroshaam beigaam... :) Pasaakums beidzaas ar kara komisariaata paarnjemshanu... njuraam bira asaras, kad bij jaavacas aaraa...

haralds | 11.08.2011. - 08:37:37

kļūda, kļūda!


Atšujies:PPPMan pofig:P

... lai būtu domājoš

Nu ja, lauciniekus jau omonieši nedīdīja, varēja vagā mierīgi tupēt... . Toreiz biju Rīdziniece un briesmas bija taustāmas.

Lidoja jau arii virs mums helikopteri... un desantnieki seedeja kara komisariaataa... un Skrunda ar 1200 zaldatiem arii bij blakus...

satan, man pofig, vai Tev pofig, vai nafig - vienkārši, ja uzraksti vārdu salikumu «domājošs militārists», kuram nav jēgas, dodu zināt, ka atrodu to par nepareizu esam!

mocca ... nespēja tos notikumus uztvert kā vēsturi, kas ir iekalta akmenī un nav izmaināma.
piedāvāju tekstu redakcijā ... nespēja tos notikumus uztvert kā vēsturi, kas ir KĀ iekalta akmenī un nav izmaināma., ja ar mieru, pieņemts pirmajā lasījumā un piekrītu.
jo raugi - akmenī iecirts nekas nav, izņemot Andra un Gvido (Slapiņa un Zvaigznes - red. piez) un vēl dažus vārdus un uz papīra sadrukātas dažādas vairāk un mazāk patiesas un arī gauži aplamas versijas.

Domāju, ka tā nav sliktākā cilvēku īpašība, ik pa laikam pakavēties atmiņās. Vai iekalts vai nav iekalts...

Kad izbeidzas aculiecinieki, paliek tikai viena versija - taa, kas veestures graamataa... izskaistinaata, absurdi heroizeta un puspatiesa...

Kad izbeidzas acu un ausuliecinieki, paliek arī aculiecības dažādos formātos - rakstītas, fonogrammas, fotō, kīnō, video un tautas mutvārdu daiļrade! tās tiek arī nīdētas laukā, rediģētas un viltotas.
kā šodien atceros - kad biju professsionāls revolucionārs (strādāju LPSR Revolūcijas muzejā par skaņu ierakstu laboratōrijas vadītāju!), bija tas gods noklausīties 1905. gada cīnītāju atmiņas «... nu, gājām, dedzinājām muižas, dziedājām. bet cik ilgi tā dedzināsi muižas un dziedāsi - ēst gribās!».
a tiem, kas Ļeņinu bija redzējuši, kad viņus atveda ierakstīt atmiņas, priekšā no grāmatas nolasīja, ko viņiem jāatcerās. un tas ne obligāti bija tā, ka vēsturi falsificēja - vienkārši viņi sen bija prātu izkūkojuši + tiem vēsturniekiem, kuri viņus bija atraduši laikam bija svarīgi «создать илюзию бурной деятельности».
duraks, ieraudzījis fotogrāfiju, kurā darbaļaudis ar kapa ģīmjiem nes plakātu ar tekstu «dziļās žēlabās pazemīgi lūdzam mūs uzņemt padumjo savienības brālīgo tautu saimē!» un piefiksējis, ka plakāta teksts «dziļās žēlabās pazemīgi lūdzam mūs uzņemt padumjo savienības brālīgo tautu saimē!» ir uzlīmēts atsevišķi, domā, ja baigā šmaukšanās un ka īstenībā uz plakāta bijis rakstīts «zemnieki, celieties agri no rīta!» vai «blaktis ir kaitīgi mošķi!», tak ņe hrena - lai cilvēki neizskatītos pēc zombijiem, bilde jākopē uz 2. vai 3. nummura (kontrasta) papīra ar 1 ekspozīciju, lai uzrakstu varētu salasīt, jākopē uz 5. vai 6. nummura (kontrasta) papīra ar citu ekspozīciju, tad nu šādi jāizlīdzās. tas, saprotams, tādēļ, ka plēve nav harmūniski attīstīta un bilde 100X nemākulīgi reproducēta.
ar ko nedomāju, ka tā bilde «Staļins ciemos pie Ļeņina», kuras pirmajos mēģinājumos katram uz savu ½ ēna krīt, autentiska.
bet kad es biju akadēmiķis (strādāju ZA kinogrupā / kino-foto-fono-video laboratōrijā), bija tā - aizbraucam folklōras vākšanas ekspedīcijā, savācām autentisku folklōru un teicējām jautājām «no kurienes dziesmas?, māte vai vecmamma iemācīja?». nu, atbildēja mums «nē, no grāmatas iemācījāmies».
vot shit’ā ir ar to vēsturi un folklōru.