Latvijā nav tādi apstākļi, iespējas, tradīcijas, lai vecākus iekārtotu labos pansionātos un tur par tiem rūpētos laikā, kad mēs esam aizņemti... Diemžēl es Tev nevaru dot padomu, jo man ir līdzīga situācija ar mammu, bet pilnīgi visur man palīdz vīrs, dēls... Mana mamma mums katram uz mobilo zvana reizes 3-5 katru dienu ar visādām ķibelēm... :) A ko padarīsi??? Uzklausam, skrienam, palīdzam, nomierinam... :)) Diez vai kāds Tev palīdzēs fiziski, bet kādu emocionālu, pozitīvu lādiņu Tu taču vari saņemt no darbabiedriem, saviem bērniem???? :)

alana

Tā gadās, ka otrs nesaprot. un Tev nav ne spēku, ne laika vīram "vņatno"" to visu skaidrot. un Tev gribās, Tev vajag, lai mājās būtu atbalsts.
Turies ! meklē spēkus un atbalstu tur, kur vari to atrast ! Kur ?- Tu to pati vislabāk zini, kur.

īstais laiks, kad atkal sākt dzīvot kopā ar vecākiem.

Kategoriski nepiekrītu. Palīdzēt un atbalstīt, tas nav= kopā dzīvot.

kāpēc ne? atkrīt laiks ceļam, ceļa izdevumi, gatavot uz divām virtuvēm, vienmēr dārgāk.ar nosacijumu ja apstākļi atļauj, protams ne vienā istabā.turklāt vienmēr pa rokaj.

Tas nu gan ir ļoti stipri individuāli - ne visi veci cilvēki paši grib dzīvot pie bērniem, un, ja vēl visu laiku paredzama spriedze starp viņiem un vīru - Tu būsi kā starp dzirnakmeņiem... ieguvējs tad nav neviens...
Variants ir normāli izrunāties ar vīru un pajautāt arī viņam, kādus risinājumus viņš redz konkrētā situācijā...
Vai nav tā, ka visu pati izlem, pati pārgursti, pati krāj aizvainojumu un ļauj tam rasties arī vīrā?

alan, zinu tādu situāciju ļoti labi. bet varbūt tad vīram palīdzību vari lūgt tajās lietās, kur viņam nav ar Taviem vecākiem reāli jākontaktē - kaut ko atvest, kaut ko sagādāt, kaut ko izdarīt tādu, ko var viņš, nav Tev vai vecākiem klāt jābūt..
tās ir smagas un iepriekš neparedzamas situācijas. turies un domā. bet mēģini tomēr sadalīt to smagumu.

Ja līdzekļi atļauj, tad tas viss ir stipri vien vienkāršāk, ja ne, tad var izvērsties visai smagi.Un vēl, var jau runāt par gribēšanu vai negribēšanu dzīvot kopā, ja situācija ir tāda, ka vecais cilvēks vairs nav spējīgs nevienu dienu iztikt bez aprūpes, tad nu gan no viņa puses uzstādīt prasības būtu visai egoistiski.Jo ja reiz ir cilvēk(i), kuri grib palīdzēt, tad nu tam kuram vajag palīdzību, vajadzētu būt piekāpīgākam.Un vēl, ir grūti ko teikt nezinot pašu situāciju, cik lielā mērā vecāki ir aprūpējami.

Labākais risinājums ir algots sociālais darbinieks, kurš pieskata diennakti. Un, tiklīdz ir brīvs, paša rersoniska klatbūtne.

Paldies jums... Domāsim. kā dzīvot talāk... varbūt sociālo darbinieku palīdzību izmantot vai ko citu... naudas līdzekli arī ir.

Tieši tā, Alan - domājIET, nevis viena pati domā un uzņemies saviem spēkiem par daudz... Tevi taču smaidīgu grib redzēt ne tikai vīrs, bet arī vecāki, bērni, draugi, kolēģi... Iztukšotā cilvēkā mīlestība nemutuļo...
Tu taču apzinies, ka tas nav nedēļu ilgs pasākums, bet neparedzami ilgs...
Mīlestību un izturību Tev un Taviem mīļajiem!

>inko... paldies Tev... kā arī visiem, kas saprot šo tēmu.

ar grūtībām. un jālūdz Dievs, lai kolēģi saprotoši.