savādi, kā var bomžos nociklēties un neredzēt aiz kokiem mežu... tik pat labi varētu pabrika muļķos ierakstīt galveno sāpes saucienu...

jacexs
tas, ka A. Čaks spēja uzrakstit garu dzejoli par pelķi nenozīmē, ka vinam nebija izpratnes par jūru

kas te tagad notiek, arvien talaak no saapiigaas teemas.

Nu bet, Puro! Definīcija tak jau mums rokā! Lūzeris ir tas, kurš PATS ar savu dzīvi nav mierā.Lai kāda tā arī nebūtu.

atradu..

A.Č. Romantika

...
Nav upju lielāku par renstelēm
un ezeru par peļķēm,
kur, saulei sildot,
bradā pagrabbērni.

...

versija- AAAA, nu labi..

tas, kurš ir mierā, ir mietpilsonis

Tās vērtību sistēmas... "Pirms nolikt karoti" Nikolsona miljonāram bija svarīgi dzert pasaulē dārgāko kafiju -- koppi ljuvak... Kafijas veikaliņā, kas Bruņiniekus ielā starp Tērbateni un Brīvībeni pēc pensiju saņemšanas ik pa laikam sanāk 2, 3 vai četras pensionētas kundzītes un sastiķē tasiņu un reizi dzīvē izmēģina "pasaulē dārgāko kafiju" kā pieskaršanos pie paradīzes žoga... Frīmena melnītim automehāniķim tas nešķitās svarīgi, viņam bija izauguši vairāki labi bērni un viņš zināja, ka koppi ljuvak pupiņas fermentējis attiecīgais civetkaķis un kafijpupiņu vācēji skalojuši tā kaķa kakas, -- Nikolsona miljonārs to nezināja, uzzināja no automehāniķa, kam nebija ne tik pulka naudas, ne tik augsta papīra izglītības...

(Iespējams) Slimīgi saasinātas paštaisnības dēļ jurisprudences doktorantam Zikovam par popkorna pakas izsišanu no rokām IT doktorantu Egli bija svarīgāk nošaut, jo pats viņš bija iedomājies, ka viņš to var atāluties, jo pareizāka taisnība ir viņam.

Nu, značit ir lūzeri un ir mietpilsoņi

un vēl vīrieši, kuriem ir savs viedoklis

mariin- briesmu lietas tu staasti par kafiju, secinu, ka esmu miljonaare

Neattaisnoju un nežēloju, bet pieņemu, ka vienmēr visās sabiedrībās ir bijuši un būs loderi, neveiksminieki, vienkārši sliņķi, cilvēki, kuri vienkārši neattīsta sevi, jo tā ir vieglāk... taču, tā ir viņu izvēle un viss.

Atminos filmā Zvejnieku karalis/The Fisher King, kur Robijs Viljams, par bomzi traģēdijas rezultātā kļuvis vēstures profesors, kurš dzīvo savā fantāziju pasaulē, sajauc priekšstatus par to, kurš ir lūzeris, kurš veiksminieks: cilvēks ar normālu psihi un statusu, taču pilnīgi nedzīvojošs sakaņā ar sevi, savu ES, vai jukušais, kurš dzīvo ilūziju pasaulē. Jautājums - kas gan NAV ilūzija? Miljoni uz krīta=bagātība=laime=veiksme? Stingri principi=vara=laime=veiksme? Veiksmīga karjera=veiksmīga privātā dzīve=laime?
Cik mēs ikdienā atlicinām laiku, lai darītu arī to, kas patīk, kas sagādā prieku, kas ielīksmo dvēseli? Varbūt ir tā, ka veiksmes sajūtu rada cilvēka paša saskaņa ar sevi, savu tuvāko vidi un pamazām arvien vairāk uz āru? Un katram tā formula var būt citāda...

Neparakstīšos... Ni par ko!!! Es nau vīrietis Bet man ir viedoklis

ja cilveks visus staipa sev līdzi ieroci, tad taču viņš piešķir šim ierocim kādu zināmu lomu.

Cilvēks visur staipa tikai savu peni. Citu neko.

versij
būsu precizāka: ir vīrieši, kuriem ir savs viedoklis; bet ne visi, kam ir savs viedoklis, ir vīrieši !

Būšu precīzāka... khmmm... visur staipa LĪDZ...

Versija joprojām grib visu un visus salikt pa plauktiņiem... ak, nabaga grāmatvede...

Un Mice joprojām meklē plauktiņu Versijai...