sory, laikam versija tavu domu sapratu.

Katram sava kaite - manējā jūtas pasaules dzīvnieku glābēja - visas desas un batoni lido pāri balkona apmalei Nu neko, nesen piedraudēju ar žagaru nopērt, palika saprotošāka un nu jau lūdz atļauju uz šiem nedarbiem.

Es savu omīti ļoti mīlēju. Un pat nepamanīju kādas dīvainības. Arī mani bērni visai normāli pret omēm izturas. Var tak arī smuki neizrādīt savu nepatiku.

nez vai panteras vecmāmiņa šodien uzkāpa uz tā jumta vai ne? man ar viens ’’radinieks’’, savos 86 ziemā gribeja uz jumtat līst, satelīta škivi no sniega tīrīt! mīļa miera labad man nācās to darīt.

Dīvainības mēdz būt visai dažādas.Ir diemžēl tādas,kuras vienkārši nevar nepamanīt.Un mīlestība tur maz palīdz,ja nu vienīgi drusku vieglāk ir ar to visu tikt galā.Lai gan tāpat ir smagi,ja cilvēks vecumā paliek vairs ne tuvu tāds kā agrāk.

nu mīļie varu pateikt tikai vienu mana ome ir patišām sprtiste. . ta bija arī likusies uz ta jumta un mājai tagad skurstenis ir tīrs man tak kaimiņiene bija atnakusi uz darbu pie manis un šausminajas par omes akrobātiskajam spejam.

Un tam var būt arī jau tīri medicīniski cēloņi :( Piemēram, holisterīns izraisa asinsvadu aizķepēšanos, smadzenes nesaņem skābekli :( Un beidzas ar pilnīgu plānprātību, kad smadzenes vairs nekontrolē ķermeni un tā visprimitīvākās funkcijas. Tad jau ir jāglabj sevi un savu ģimeni no tā, kas palicis pāri no šā cilvēka. Vēlams, ievietojot tur, kur par viņu 24h parūpēsies speciālisti. Ta ir personīga pieredze.

zini es to domu sāku lēnām apsvērt.

Sākas ar nevainīgām kulinārām rotaļām, krājumu sapirkšanu ziemai (un ne tikai, bet par visu pensiju), draudzību ar visiem kas grib draudzēties, līgumu slēgšanu ar tiem, kas pieklauvē pie durvīm, ārstēšanos pie Centrāla stacija sastaptiem "zintniekiem" (par attiecīgu samaksu)... beidzas ar "tumšā dūmu kakta" meklēšanu dzīvoklī (kur nokārtot dabiskās vajadzības), traku vēlmi tomēr reizi pa reizei izlauzties ārā, brīvībā (tas nekas, ka jau cilvēka necienīgā apģērbā) utt.

Sākas ar nevainīgām kulinārām rotaļām, krājumu sapirkšanu ziemai (un ne tikai, bet par visu pensiju), draudzību ar visiem kas grib draudzēties, līgumu slēgšanu ar tiem, kas pieklauvē pie durvīm, ārstēšanos pie Centrāla stacija sastaptiem "zintniekiem" (par attiecīgu samaksu)... beidzas ar "tumšā dūmu kakta" meklēšanu dzīvoklī (kur nokārtot dabiskās vajadzības), traku vēlmi tomēr reizi pa reizei izlauzties ārā, brīvībā (tas nekas, ka jau cilvēka necienīgā apģērbā) utt.

nu zini tu sāc jau kā šausmenē rakstīt. man šermuļi pār kauliem noskrēja.

ai. es ar ko līdzīgu esmu piedzīvojusi.. tik, kā jau teicu - it kā slikti, bet labi, ka palika uz gultas.
plānot turpināja, bet darīt nespēja. bet plānoja gan - kontruzbrukumus, pakārto naidnieku dedzināšanu utt.

Tam nav obligāti jānotiek, diagnozes jau ir daudz un dažādas, bet var notikt arī tā. Mans gadījums savu veselību uzskatīja par labu, taupīja naudiņu uz daļēji kompensējamām zālēm, kas ir kaitīgas kā jau visas zāles. Bet sirds un asinsvadu slimības, laikus neapārstētas, beigās izraisa jau psihiskas saslimšanas, jo smadzenes tiek bojātas fiziski no iekšpuses. Tā ka der savlaicīgi iesaistīties veselības nokontrolēšanā.

... ragaviņas jau vienmēr paliek:((... labāk jau , vismaz iesākumā, uzklausīt un pacensties to domu lietderīgā gultnē novirzīt.

Un spēku pamanīt to brīdi, kad domu vairs nav. Un vēl lielaku spēku, glābt situāciju kad tā jau kļūst nekontrolējama. Apkārt ir tik daudz cilvēka brīvības aizstāvju (kuru mājās tā šmuce tomēr netiek taisīta), kuri metīsies tiesāt un spriedelēt... Man kritiskajā situācijā bija jau profesionāla psihologa-psiheatra padoms. Tas bija glābt sevi un to kas jau pietuvojies dārzeņa stāvoklim, uzticēt speciālistiem. Lai negrautu savu un savas ģimenes fizisko un garīgo veselību.

zeltīte<
tas jau ir stipri individuāli...

Protams, visupirms ir jāpārbauda vai ir psihiska saslimšana, diagnozes, prognozes. Bet ja izrādās, ka tas kas ir blakus, lai arī cik tas šausminoši neizklausītos, vairs nav un nekad nebūs pilnvērtīgs cilvēks, tad viņš vai viņa jau ir jauztic aprūpes speciālistiem. Slimībai jau vidusposmā esot, cilvēciņam vairs neko iestāstīt nevar, jo ir jau savs punktieris... un savas viltībiņas. Bet apkārtējiem ir jādzīvo, jāstrādā, jāaudzina bērni, jāsaglabā sava veselība. Tā ir mūsu pēcpadomju tumsonība, ka uzskatām, ka ģimenei pašai ar visu jātiek galā, neskatoties uz cenu, kas par to tiek maksāta. Kad ir sasniegts šis dārzeņa stāvoklis jau, nekādu jūtu cilvēciņam vairs nav, tikai instinkti, beigās, progresējot fiziskajam sabrukumam, sāk zust pat refleksi. Viss nav tik skaisti kā filmā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Nezinu nevienu mākslas darbu, kur būtu attēlots fiziskais sabrukums, kas seko psihiskajam. Pēc slimnieces aizgādāšanas no mājām, man nācās organizēt psihologa palīdzību 2 savas ģimenes locekļiem. Un ne jau tāpēc, ka viņi nespētu pārdzīvot šķiršanos... saslimusī viņiem rādījās un dažkārt vēl tagat atnāk nakts murgos mums visiem.

zeltiit, bez pēcpadomju tumsonības ir vēl arī pēcpadomju sistēma šais aprūpes iestādēs, kura krasi atšķiras no tā, ko piedāvā pasaulē. piedāvā par naudu, protams, bet tur arī tās naudas ir vairāk. tāpēc es priecājos, ka mums savu večuku nenācās nekur vest. bet, kā jau teicu, mūsu priekšrocība bija tā, ka palika uz gultas, līdz ar to viņa iespējas realizēt savus plānus bija kontrolējamas pilnībā..

Nu bāc!!! Pēc tik izsmalcinatiem aprakstiem, gribi - negribi, saksi palikt mundrs un meklet kaiti, kuras, varbūt, pat vēl nav... brr...

Vajag sākt ar sirds un asinsvadu slimību, diabēta profilaksi. Holisterīns jau nesāp, bet bija veicinošs faktors, kas izraisīja slimības, kuru izpausmes aprakstīju. Augsts assinsspiediens noved pie insulta, insulta rezultātā arī var iestāties plānprātība - it kā zinam, bet vai ņemam vērā?