Aizgāju studēt, jo pēc zināmas prakses solas laikā sapratu, ka negribu stāvēt pie konveijera rūpnīcā/fabrikā.
Beidzot augstskolu, jau 2 gadus strādāju savā specialitātē.Patika darbs.Ļoti patika. Nepatika attieksme un neadekvāta alga. Turklāt nezkapēc citam manā specialitātē strādājošam cilvēkam ar mazāku pieredzi un ar pamatskolas (!) izglītību maksāja 2 reiz vairāk, jo viņš patika direktorei, tāpēc izvēlējos strādāt citā specialitātē. Direktore, starp citu, bija ļoti sašutusi, kad gāju prom
Tajā otrajā darbā man nācās saskarties ar daudzu cilvēku izbrīnu un neizpratni, kā varu strādāt bez attiecīga diploma šajā darbā, toties samaksa bija 3 reiz vairāk.
Tagad strādāju vairāk vai mazāk atbilstoši savai izvēlētajai profesijai, ja tā var teikt. Tas nozīmē, ka mans diploms der amatam, kurā strādāju, bet amats nesakrīt ar specialitātes nosaukumu Alga atbilstoša. Kolektīvs jauks... Tātad nav iemesla būt neapmierinātai.

Labojums tekstam :

"bet amats nesakrīt ar PABEIGTĀS specialitātes nosaukumu DIPLOMĀ"

... , straadaaaju ,to kas patiik un pie reizes arii maacos to straadaat.

ehh
Ja būtu,tad būtu..
Nekad nav īpaši padevusies matemātika(savā laikā)
Tagad paskatoties no malas-smiekli nāk.(vienkārši negribēju saprast formulas)
-------------
PSRS laikos vajadzēja iet par radio līniju.
Tagad rokoties pa googli(un kā teica haralds(jaunībā pielec viss labāk))3,14šanās ir kudi lielāka.

man sanak ,ka naudu pelnu ar to ko saciju,ka nemuzam nedariisu..
macoties augstskolaa es to sapratu..un sapratu ko gribu ari..
bet manus gitljera planus izjauca gan parmainjas politiskja iekarta..un avarija..
ne es negribeju buut partijas sekretere..
darbs buutu saistitc ar kino..
ne,ne aktrize ari ne...
bet kas cits ,bet to es nesaciisu

Stud;ējot teicu, ka NEKAD nebūšu učene. Pat pedagoģiju nemācījos augstskolā, jo es taču nekad...
Bet tas NEKAD iet jau 15 gadus.

re, es ar no tās modelētāju sugas par ko te rakstīts-2 gadus nostrādāju ateljē, kad sapratu, ka tas nemaz nav tas, par ko sapņoju... lai gan iemācītais man vienmēr ir noderējis arī tagadējā darbiņā

Man te tāds mazs piemērs(gadus 4 trus atpakaļ)
Senči visi kā viens grib savam/ai atvasei visu to labāko.
Ej dēliņ uz to un to profesiju.Redz es tur esmu izsities.
Tev studenta naudiņa+auto... ,tikai mācies.
-------------
Pagājušo gadu tikos ar to studentiņu.
Uzprasīju:
-Cik kontineni ir uz planētas Zeme?-
Atbilde bija:
-Trīs!-
----------------
Puisis diezgan blatnijs+izlaists šmurgulis.Tāpēc arī prasīju.
Apkārtējie saķēra galvas.:D
Tagad viņš RTU ir otrā kursā:)))
Un zin cik kontinentu ir uz pasaules.
---------
Morāle:
Man nevajag zirgus ar klapēm uz acēm:P

profesijā nestrādāju ne dienas.visu jaunību biju mamma,un strādāt sākusi esmu tikai pret vecumu... darbs smags ,grūts,bet nevar izvēlēties,jo ēst ziniet,dikti gribas...

kā jums visiem patīk profesijas un darbs - ak! Man nav nekādas profesijas un vislabprātāk es nedarītu vispār neko, notriektu mantojumu vai sēdētu vīram vai pofig kam uz kakla, ceļotu ar jahtu, pirktu dārglietas un brendu niekus utt., fantāzijas man pietiktu. Tagad es varu atļauties tikai gulēt cik ilgi gribu, lasīt grāmatas un skatīties kino. Mans darbs man riebjas, tas ir smieklīgs un vienīgais ko protu. Vispār jau pirms kādām dienām atkal gribēju mest visam mieru, gulēju prātoju moš iet uz simtlatniekiem kapus kopt vai kaut ko zagt, bet tad ienāca kaimiņiene, teica: cik dienas tu vari vāļāties, tev jāiziet laukā, nāc man līdzi uz mežu lasīt berzu zarus. Es pārjautāju: kādus zarus? Priekš kam? Viņa atbildēja: nu es atradu darbu fabrikā siet slotas no bērzu zariem par 60 santīmiem štuka. Sapratu, ka tāda varētu būt manu spēju kulminācija šajā pasaulē. Depresija beidzās momentā, es piecu kājās un sāku ātri darīt ko ko fucking daru. Tāds stāsts...

Sapņu profesija varētu būt pingvīnu cēlājs... nu tur Antarktīdā vai otrā pusē neatceros, kur nu viņi dzīvo... stāv pingvīnu bars un lūkojas debesīs uz lidmašīnām, skatās galvas atliekuši un tad bladāc nokrīt atmuguriski, bet viņi neveikli, nevar piecelties... tā nu es pieeju, paceļu un viņi skatās atkal debesīs

vispār darbs ir netikums, jo cilvēkam ir jāskatās mākoņos, jāsapņo un jādomā. Darbs rada trulus lopiņus - fui.

Kopš bērnības sapņoju par vienu profesiju,bet aizgāju studēt pavisam citu un-esmu atradusi darbu profesijā,kas ļoti sirdij tuvs,tā ka varu teikt-es nestrādāju,bet izbaudu))))Man darbs sniedz tiešām gan daudz iespēju realizēt sevi,gan nemitīgi apgūt ko jaunu,gan arī gandarījumu par to,ka citiem varu daudz ko dot))))Labi,varbūt atalgojums nav gluži adekvāts,bet,domāju,ka lielākā daļa saņem mazāk nekā ir ieguldījuši darbā)))

sevoja!

http://www.tribine.lv/upload/16081/im...rivu--1.jp g

:))))

Arī man (ar visu savu stulbo smadzeņpodu)ir inākusi doma,ka jābrauc uz ziemeļpolu leduslāčiem zāli pļaut... :)
Bet atklāti teikšu.
To fiziku skolā kaut kā vilku.
------------
dracīnij!
Jo vairāk tādi piipli kā Tu,mums būs labāk dzīvot:DD
Bet ja nopietni,tad prieks par tevi.
Traki strādāt,ja darbu nemīli... ,bet rīt ta gribas:P

Nu i ko Tu te plosies viens pats visu rītu???

Miega pele parāva fraku;P

Savu profesionālo mākslas dvēseli esmu atdevis jau sen sakariem ,jo tajos laikos sakaros piešķīra dzīvokļus bet mākslinieki varēja dzīvot teltīs..:))Bet vispār jau profesijas visas labas jā kolektīvs normāls..:))

Par kolektīvu piekrītu.
Par profesiju-nē.

starp citu,ja ir pareiza motivācija un labs stimuls,tad jebkurš darbiņš ir cienījams,jo tas ir darbiņš un tas prasās darāms... arī sētnieks un krāvējs ostā var godprātīgi padarīt savu un brīvajā laikā būt brīnišķīgs sarunu biedrs jeb sava hobija profesionālis... es nekaunos no sava strādnieka amata,jo tas ir darbs tas rada VĒRTĪBU -materiālo (nevis PIEVIENOTO).un galu beigās es točna zinu-ēst jūs visi gribat... arī tie snobi un iedomīgie.

Man 26 gads viens un tas pats nosaukums. Gan pienākumi, gan dažādas citas izmaiņas bijušas. Ir bijusi mulzīga vēlme ko mainīt, jo likās, ka spārniņiem plašāks vēziens... Bet nekā... Par ko dzimis, par to mūžu nodzīvot..