Pie mums taču to kripatiņu LV varētu ar prātu un labu gribu sakārtot un pārvaldīt uz ef, ef.
Oi, varējām jau nu gan. Viss allaž sākas no cilvēkiem. Manuprāt (rakstīšu tā tēlaini) deviņdesmitie bija tas brīdis, kad latvietim bija jāuzrota piedurknes un jāsāk melnu muti strādāt. PSRS laikā īsti neviens nestrādāja. Tā vietā šis latvietis sabāza rokas kabatās un pats sev pateica: "Tagad es te esmu saimnieks, bet saimnieks pats neko nedara." Pēc iestājas ES diagnoze saasinājās vēl vairāk. Klāt nāca "Tagad mēs esam eiropieši, esam pelnījuši dzīvot ne sliktāk kā vācieši." Kā tas izpaudās un vēl joprojām dzīvē izpaužas? Nu, palūkojiet kaut vai algas un prēmijas augstajos kabinetos un salīdziniet ar to rezultātu izejā, par ko Indra drusku iepriekš rakstīja, bet vainīgi, protams, ir zārkos sen sapuvušie komunisti, izsūtīšanas un PSRS! Vienkārši vainu meklēt ārpus sevis vienmēr ir patīkamāk. Starp citu, šī īpašība (meklēt vainīgos ārpusē) spilgti ukraiņus raksturojot.
Paralēli tam veidojās "elite" - viena sabiedrības grupa, kura uzskatīja, ka ir pelnījusi sēdēt uz kakla atlikušajiem. Ja agrāk elites rindās varēja nokļūt armiju vadoņi PĒC panākumiem karos un citādi, pateicoties izcelsmei, bet ne bez devuma karaļa varai, un arī tad karalis varēja pieprasīt padalīties sapelnītajā naudā, ja bija kādi finanšietilpīgi projekti vai armija jāgatavo karam, tad mūsdienu LV pietika ar sēdēšanu kādā pareizajā krēslā kādā ministrijā vai līdzīgi. Citem vārdiem, kritēriji nonākšanai elites sastāvā - piesmērēties pareizajai partijai, pazīšanās (blati) un atsevišķās vietās - "stratēģiskā partnera" atbalsts. Skaidrs, ka tad, ja nonākšana "augšā" nav prsījusi jebkādus darbības rezultātus, tad arī tupmāk tos var negaidīt. Kas ir mīļākā šīs "valsts" varas darbība? Pareizi - aizliegt un sodīt, tomēr pat to viņi ne vienmēr prot kvalitatīvi paveikt. Tādi tie "talanti" vadībā.
... bet arī tas nav viss.
2
4