Padomju laikos donoru kustība bija ļoti labi attīstīta. Donoriem pienācās ne tikai diena brīva, kurā nodod asinis+papildus brīvdiena un pusdienas, bet arī varēja dabut ceļazīmes uz ārstniecības iestādēm, ik gadu tika godināti labākie donori, utt. Mamma vairaku desmitu gadu garuma bija donors. No sākuma nodeva vienkārši asinis, bet pēc tam sāka nodot plazmu- tev nolej asinis, atdala plazmu no sarkanajiem asins ķermenišiem un ielaiž tev atpakaļ (asins ķermenīšus). Kamēr tiek atdalīta plazma, organismā tiek ievadīts fizioloģiskais šķidrums. Par nožēlu jāsecina - intensīva asins nodošana uz donoru var atstāt negatīvu iespaidu. Paralēli bezmaksas donoriem vienmēr ir pastāvējusi donori par samaksu. Nodod asinis vai plazmu un saņem konkrētu summu. Tikai attieksme pret tadiem cilvēkie ir atšķirīgāka kā pret bezmaksas donoriem.
Šobrīd asinis un plazmu nodod vai nu cilvēki, kuri dara to kādam konkrētam cilvēkam, vai cēlu mērķu vadīti, vai arī tāpēc, lai saņemtu pusdienas naudu. Katram sava taisnība, bet asinis būs vajadzigas vienmēr, jo bieži tas ir vienīgais līdzeklis ka glābt kāda dzīvību, vai atvieglot ciešanas.
Pati esmu nodevusi gan kā studens - obligati, brīvpratīgi, gan kā vienkārš stradnieks donoru dienā uzņēmumā, gan arī kādam, kuram to ļoti vajadzēja. Arī man ļoti tuvam cilvekam reiz vajadzēja asinis un tās viņām tika pārlietas un viņš savukārt arī neviena neaicināts ir to darījis - nodevis asinis. Kā saka - dots devejam atdodas.
p.s. asins pieņemšanas punktu mīnuss ir to darba laiks. Iespējas nodot asinis nekavejot darbu ir ierobezotas, domāju tāpēc arī daudzi to vienkārsi nedara.
0
0