p.s es pati esmu 1x nodevusi asinis..studiju laikaa..peec tam..kaut ka nesanaaca..un tad man pasai tikai daudz asinju ziedots..bet tagad no manis nenjem..

a man... vienkārši ir bailes.

nu man ari atceros bij bailes..tagad ari buutu..bet galvenais iesaakt... ja veseliba atlauj

Manējās arī neņem... ja ņemtu, es labprāt dotu

nu bet ko saki par to ka kaut kadu lielaku valsts un sabiedribas atbalstu tam visam vajdzeetu..
tiiko rakstu pa so lietu izlasiju..un tur viens dakteris saka,ka vajadzetu ari taadu masivaku reklaamu ari..
cilveeki kaut ka neaizdomaajas..
vieniigi, ja tuviniekam vai draugam kas notiek tad mobilizeejas

nu tik traki nav, daudzus cilvekus pazistu, kuri reizi gadā nodod asinis, jo tāda ir viņu pārlieciba, vnk palīdzēt citiem.
par lielāko atbalstu piekritu.bet daudzus cilvēkus noraida, itkā vesels , bet nedrīkst būt donors

Kāda nu tur nesavtīga. Par asiņu vai plazmas nodošanu maksā. Un tā ir apmaksāta darbdiena.
Esmu donors jau n-tos gadus. Bet ne dēļ maksas. Man arī tā laime retu grupu sevī nēsāt.

Un... man būtu ko teikt arī par to mobilizēšanos... Tas tikai tā, katram pašam savas sirdsapziņas mieram... Ne konkrētajam slimniekam...

versij
nu ja ja ta rekina..ta darba diena..bet nebutu tak slikti,ka tas darteris sacija kaut vai pacientu iemaksas atcelsana..donori parsvara veseli cilveki..bet tas buutu taads smuks zests..nu kaut ka ta..
it kaa siikums un tomeer

Tā, kā esmu dzīva, pateicoties, donoram, tad uzskatu par savu pienākumu iet un nodot tās asinis. Eju jau vairākus gadus, nekad donoru dienu par brīvdienu neesmu izmantojusi, bet no liekas dienas pie atvaļinājuma neatsakos.

Godīgi sakot, būtu daudz priecīgāka par pacientu iemaksas atcelšanu vai atlaidi dzelzs preparātiem vai vitamīniem. Ar tiem 3 Ls ir stipri, stipri par maz...

par plazmas nodošanu maksā vairāk, bet tā procedūra ir ilgāka un sāpigāka.
cilveki, tomēr, pārsvarā to nedara naudas dēļ...

brrr... man īstenībā skrien šermuļi no domas vien. Es godīgi sakot nenododu asinis. Bet man ir arī nācies piedzīvot, ka man pašai viņas iepilina. Bet tad man bija punķi un asaras no tā, ka man pielej svešas asinis
Man mammis jaunībā arī nodeva asinis līdz brīdim, kad vairs nedrīkstēja to darīt jo izlismoja ar dzelteno kaiti. protams ir apsveicami, ka cilvēki to dara jo ir tik daudz brīžu, kad kādam vajag un tieši viņam vajadzīgo asiņu nav.

..es uzskatu, ka ja par visu šai zemē"maksājam mēs dārgi" ... asinis nu ir tā lieta, par ko VALSTIJ (ne pacientam) donoram būtu jāmaksā pieklājīga summa(nevis pusdienas jāpamet!).
Kaut kādā intervijā reiz lasiju, ka agrāk(tepat Latvijā) donors, par naudu, ko saņēmis par nodotajām asinīm-varējis nopirkt uzvalku!
Nezinu, cik tas maksāja, bet kāda nozīme,-galvenais, ka tātad šīs dzīvības sulas vērtība bija pietiekami augstu novērtēta!

Pati... nevaru būt donore... tik zems asinsspiediens... ka neņem...

neparastā!
Kas attiecās uz to ko saki-100% piekrītu.
Tiesa pēdējā laikā reti donorus apmeklēju.

esmu vienu reizi nodevusi asinis jaunībā. gāzos guļus pēc tam.. tomēr šo pasākumu uzskatu par ļoti svarīgu, tagad manas asinis neņem. bet meita regulāri 3 vai 4 reizes gadā (neatceros, cik bieži drīkst) to dara.
manam brālim pirmā negatīvā asinsgrupa, esot reta. bet viņš dzelteno slimojis bērnībā. taču vienreiz bija tā, ka lika stāvēt uz starta, ja nekur citur nedabūs, laidīšot iekšā tās pašās brāļa dzeltenās. rados operācijas laikā varēja ievajadzēties. bet, paldies Dievam, iztika.

bet par to pārējo. manas darba meitenes, kas regulāri nodod asinis, ir apmierinātas ar brīvdienām un puscenas mēnešbiļeti. un teic, ka nodotu arī tad, ja šo priekšrocību nebūtu.

Es divreiz mēģināju nodot - vienreiz noraidīja, ka ar veselību ne bija labi, bet otreiz nevarēja atrast vēnas bet man bija tik labas vēnas, bet pirms 5 gadiem sabojāja... pēc tam tik uzzināju, ka vēnas aiziet dziļumā no katetriem, ko slimnīcā liek tā nu es esmu palikusi gribot
Bet tā man gribējās būt donoram - atlīdzināt kādam ar savām asinīm kā man to darīja...

Pāris klasiskās lieluma -- 10 litru -- spannīšus esmu atdevis. Grupa gan ne eksotiska, viena no visparastākajām. Maksa, -- tā nekad gan nav gadījusies apdomāšanās vērta. Motivācija -- vienkārša: esmu priecīgs, ka man līdz šim citu asinis nav bijušas vajadzīgas, toties nav garantijas, ka neievajadzēsies, un, ja jau tā, tad jutīšos neērti, ka esmu varējis dot, bet esmu bijis par slinku vai mazdūšīgu, lai līdzētu tiem, kam vajag tagad un/vai tūlīt. Lielākais gandarījums, kas, manuprāt, iespējams šai jomā: tiešā pārliešana: pacienta vēnā adata, manējā arī, un pats vari labi redzēt, kā Tava "zuppe" pārceļo tai otrā organismā... Viena no šim reizēm gadījās mazliet satraucošāka nekā parasti: trešdien biju piedalījies donoru dienā Rīgā, atdevis pilnās porcijas 450 gramus, bet piektdienas vakarā uzzinu, ka sestdien tiešās pārliešanas vajadzība Ventspilī. Pēc piektā šprictilpuma nācās saspringt... vispirms sajūti karstumu... pēc septītās -- ap apkārtējo ļaužu siluetiem parādās varavīkšņainas kontūriņas... pašam sevi vērot kā no malas arī sulīgi... pēc devītās -- māsiņai pie loga pretgaismā apkārt jau pamatīga varavīksne... Izdodas savākties, nodzit zemāk pulsu, nosist karstuma izjūtu... Pēdējā šprice jau normālās izjūtās... Pilnai jautrībai māsa praktikante bagātīgi adatas caurumam apkārt nosmērē visu dilbu ar neatšķaidītu jodu un vēl pirms krēslas dilbam ādas vairs nav, i čulga nokrīt kā ādu mainošam čušņakam... Toties tai pašā laikā piefiksē, ka, sākot ar sesto vai septīto porciju mainās sejaskrāsa pacientei -- no iedzelteni zaļganas uz normālo... Interesanti taču!

... ak jeee... skan traki.
Bet es pat savam vīram nevarēju dot... kaut vajadzēja ļoti ļoti.
Sveši cilvēki deva... bet es nekā!

Manas arī neņem. Kad ņēma, tad devu.

No manis nevar paņemt... nav vēnu ... visas 4 x kad gaidīju bēbjus, asins ņemšana no vēnas mani satrauca vairāk kā gala process.. , pēdējo reizi, kad ņēma analīzēm laboratorijā pirms gada... māsiņa paskatījās un teica, pie mums jūs esat pirmo reizi, tādas vēnas neatceros...

... esmu donors jau ilgus gadus un lepojos