Atbilde uz Versijas gargabalu Ir jāmāk nodalīt darbs no privātās dzīves... Ir problēma tajā, ka tas kuram padomu vai ko citu lūdz nemāk skaidri nodefinēt pozīciju, ka šobrīd neatrodas darbā utt. Bet situācija kā tāda nav tikai ar vienu pareizo scenāriju. Ja tomēr sadomā sniegt konsultāciju tad arī pabrīdina otru, ka viņam tiek atvēlēts tik tik laika...

Interesanti, ka šīs īpašības, par ko, Versij, ierunājies Tu, -- prasmi bičot, izspiest labumus sev par mazu cenu vai par velti, -- sauc par menedžera īpašībām, tās slavē, jau padsmit gadus menedžeri ir labie, lieliskie, veikismīgie. Tie, kas kaut ko prot šauri, māk gatavot, meistarot, menedžeriem ir vienīgi izejviela... Tā es raksturotu šaislaikos aplamo vērtību orientāciju...

Interesanti, ka šīs īpašības, par ko, Versij, ierunājies Tu, -- prasmi bičot, izspiest labumus sev par mazu cenu vai par velti, -- sauc par menedžera īpašībām, tās slavē, jau padsmit gadus menedžeri ir labie, lieliskie, veikismīgie. Tie, kas kaut ko prot šauri, māk gatavot, meistarot, menedžeriem ir vienīgi izejviela... Tā es raksturotu šaislaikos aplamo vērtību orientāciju...

Viss riņķī ir darbs- ja ne savs, tad citu. Arī dārzs, māja, pilnīgi viss, pat laika apstākļi- tas ir tieši saistīts ar darbu. Mēs nākam pēc darba, mūsu diena ir atkarīga, kā gājis darbā, nu nevar pilnīgi par to nerunāt, tad jau nekas cits pāri nepaliek! Arī notikumi, ko vērts pastāstīt, krietna daļa ir notikuši tieši darbā. Nu nevar no tā ņemt un tīšām izvairīties. Protams, sākt klāstīt virknes rezonanses kontūra izmantošanu lielas jaudas nelineāras induktivitātes elektromagnētiskajai savietošanai ar barojošos tīklu ir par traku.

Pardon, sajaucu, paralēlās, nevis virknes, rezonanses filtra.

Davai labāk par raksturiem, ne darbu...
Vilk, niko nisapratu

Mocca, diez vai tik strikti un vienkārši sanāks... Protams, tā būtu pareizi. Tomēr ir cilvēki, kam nav gandrīz nekā cita, izņemot darbu. > 200 000 Latvijā šobŗid darba nav... Ir cilvēki, kam viņu darbs ir dzīvesveids... Man negribētos viņus saukt par aplamiem un apsūdzēt neprasmē dzīvot...

vilks... nu un, ja visapkārt darbs? Ja es atnāku uz ballīti pēc garas nogurdinošas darba nedēļas es nemaz , nemaz vairs par to negribu domāt, kur nu vēl runāt.
Bet ballītes arī dažādas, pieļauju, ja ir draugi un bieži tiekas, tad tur visu ko pārrunā. Bet, esmu bijusi pasākumos, kur daudz cilvēku un aizejot tā ar nezinu ar ko viņi nodarbojas. Ir atpūtas pasākums.

mariins4x4, es vispār par situāciju kā tādu nevis par darba esamību vai neesamību... Tas būs tomēr cits lauciņš. ;) Man ir mācīts tā, ka ir jāmāk laiks sturkturēt un sadalīt... un cenšos pie tā pieturēties, ja nespēju konkrētā lietā kautkā līdzēt tad arī pasaku, ka nespēju veltīt šim jautājumam vairāk par piecām minūtēm. Jo konkrētā vietā un laikā esmu nākusi citu mērķu vadīta...

Pateikšu, kādā sakarā.
Mums vakar bija skolas absolventu salidojums. Un mēs, bjušie klasesbiedri, draudzīgā pulciņā sēžot, par šito ierunājāmies. Jo bija arī vakar tādi mēģinājumi no publikas no malas, ir bijuši agrāk, un droši vien būs arī uz priekšu. Es jau teicu- tas IR traucējoši un apgrūtinoši. Tas IR vismaz nepieklājīgi. Un to arī visi piekritām, ka jāprot atteikt. Un ka visai veiksmīgi esam arī šo prasmi apguvuši

Un nejauciet tie, kuri te manuprāt jauc. Viena lieta runāt par darbu, kad diviem vai vairākiem ir saistoši un interesanti parunāt par darbu. Un uzmākties ar darba lietām tad, kad otrs NAV darbā un negrib par darbu domāt un runāt. Viena lieta ir diviem paziņām neformālos apstākļos sarunāt kādas štellītes, bet pavisam kas cits- bičot sev kaut ko pa velti ( nezin kāpēc??? ) un uzskatīt, ka otram tas ir bezmazvai pienākums.

Tad es par tēmu- raksturs. Protams, var jau dzīvot, uzliekot kaut kādu masku, bet var tai vienkārši uzšpļaut, ļauties savam raksturam, sameklēt savu vietu dzīvē, nevis veģetēšanu ar savu izdomātu tēlu, kā šeit, virtuālajā vidē.

Bet reputācija, jā... To gan ir vērts paveidot, un to vajag darīt, savādāk to darīs citi. Tas, protams, arī attiecas uz reālo dzīvi, nevis uz virtuālo sviestu.

Mani novērojumi, ka tie, kam darbs ir dzīvesveids, tie vismazāk arī runā par savu profesiju un darbošanos. Tiem arī ir daudz citu interesantu lietu visapkārt, notikumu vai hobiju.

Piekrītu tik-tak. Ja cilvēks ir kūtrs darbā, tad viņš būs kūtrs visur. Un arī runāt viņam ne par ko citu nebūs, kā tikai par to, ko viņam dzīve piespiež darīt- iet uz darbu.

Mocca, ikkatrs darbs prasa noteiktas rakstura īpašības.

Marins, tas ir stereotips, darbam vienkārši ir jābūt "savam", tas jāmīl, tad arī būs rezultāts ar jebkurām rakstura īpašībām. Protams, var bruņoties ar pacietību un veģetēt labāk apmaksātā, bet ne tik tīkamā darbā, tad gan, ja nav tās degsmes acīs, tad vismaz ārējam tēlam ir jāatbilst amatam.

Vilks, Tu tikko pateici kaut ko ļoti aplamu.

Vilksvilks! = :) Diez vai varēšu piekrist. Čingizam Aitmatovam savureiz atgādināja veco teicienu par 10% talanta un 90 % neatlaidīga darba. Uz ko attapīgais aziāts un gara bajs atbildēja: išaks (ēzelis) var nest nastas, cik vien grib, kā lasktīgala nespēs dziedāt... Ja cilvēkam no dabas/iedzimtības rokas trīc vairāk nekā vidusmēra pilsonim pienākas, neķirugs, ne snaiperis no šī cilvēka nesanāks... Tie gan vairāk dotumi, -- rakstura īpašības ar dotumiem saistītas noteikti. Manuprāt.

Nē, es paskatījos dzīvei acīs.

Vilkvilks! >:) Pateici gan ļoti skaisti! Labs teicējs! Tomēr... tad... laikam jau ļoti dažādas tās dzīves, ko katrs no mums redz.

Marins- katram ir sava vieta dzīvē, katram ir lieta, kas viņam sanāk, un lietas, kas nekad nesanāks. ja kādam tas viņa darbs neiet, tad tas vienkārši nav viņa darbs, un izvēlējies viņš to ir jo mamma lika, piemēram, vai draugs teica, ka tur var labi nopelnīt, un tam absolūti nav nekāda sakara ar rakstura īpašībām. Bet labi vien ir, priekš tādiem cilvēciņiem ir vesela kaudze kursu un "personas izaugsmes" skolu.

Varbūt arī teiksi, ka kurlais nevar sacerēt mūziku?