Nav tāda cilvēka, kurš kaut reizi nebūtu apvainojies. Atbildot uz otro jautājumu, jā, ir iespējams norobežoties no apvainojumiem. Un vēl ir jāprot izsķirt, vai apvainojums izteikts dusmās, nepadomājot, par to, ko saka, vai arī tas ir tīšs apvainojums, ar konkrētu mērķi aizvainot. Pirmos man ir gadījies izteikt, bet tīši nevienu neaizvainoju. Apvainoties vai neapvainoties, tas ir katra paša ziņā, es pēdējā laikā tikpat kā neapvainojos, vispār man tas ir atkarīgs no garastāvokļa, varu arī apvainoties, bet pēc 5 minūtem saprotu, ka nebija vērts    Tādos gadījumos cenšos visu pārvērst par joku. Manuprāt, pašpietiekami cilvēki apvainojas mazāk nekā kompleksainie.

es vienmēr apvainojos, ja "sit zem jostas vietas". t.i. uzskatu, ka ir arī karstos strīdos ir kaut kādas robežas, kuras nekad nedrīkst pārkāpt. ja kāds tās ir pārkāpis, visbiežāk no šī cilvēka norobežojos uz visiem laikiem. un sevišķi nepārdzīvoju.

Es ātri sagruzījos, bet tik pat ātri atgūstos!       

austerre, es tāpat. un, ja nav šo zemjostas bliezienu, tad arī dusmu neturu.

Vizualizēju Haijamu ar diviem galiem. Abi, izrādās, zemjostas...    

Pacietībai arī ir savas robežas. Es neteiktu, ka mani viegli aizvainot, bet pretīgi izteikumi dod nepatīkamas izjūtas. Pārsvarā izvēlos ar tiem cilvēkiem vairs nekomunicēt, pagriežos un aizeju.
Apvainoties jau stulbi. Sanāk kā sevis mocīšana. Labāk pamainīt attieksmi pret apvainotāju... tās jau viņa problēmas, ko gāž laukā.

versija gan ir bezgalīga.

   bezgalīga vai mīl bezgalīgi knābāt?   

nav ne jausmas. bet viņu pārsteidz, ka man ir gali, tātad - kaut kas taču tur ir citādāk?

Mani no daudzām neveiklām situācijām ar aizvainojuma elementiem paglābj humora izjūta!   Rekomendēju!   

Laikam jau Da Vinči teiktajam es īsti nepiekrītu, jo rūgts aizvainojums, tieši tā, kā teica Haijama- sitiens zem jostas vietas, aizvaino ļoti, pazemo un neļauj vairs cilvēkam uzticēties.

Aizvainot var tikai to, kurš ļaujas aizvainoties, pazemot var tikai to, kurš ļaujas pazemoties. Es cenšos stāvēt tam pāri. Pārsvarā izdodas. Un pat ja esmu kādreiz apvainojusies, tad ļaunumu ilgi neturu, tas jau kaitē man pašai, tam otram visbiežāk ir gluži vienalga.

piekrītu junonai - piebilstot, ka tas ir absolūti ideālais variants un bezmaz supercilvēka pazīme!
šajā sakarā atceros Ošo pārspriedumus,- viņš stāvēja pāri arī spļāvieniem un lamām...

nu, visi jau nevaram būt supercilvēki. aizvainojums un dusmas - tas ir normāli.

ir pierādīta ķēde: "vilšanās --> aizvainojums --> dusmas"...

nu? arī normāli. neticu, ka kāds ir nodzīvojis vismaz līdz manam vecumam bez vilšanās..    

Protams, ka ikvienam tā ir gadījies. Manuprāt, pats svarīgākais ir neieciklēties uz to vilšanos, neturēt aizvainojumu un dusmas visu mūžu. Pie tām atziņām, ko es te izteicu, es arī nenonācu vienā dienā, viss ir bijis, gan vilšanās, gan aizvainojums, gan dusmas, bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka daudz vieglāk ir dzīvot bez tā visa, ko arī cenšos darīt    

domāju, ka spontāns un temperamentīgs biežāk un straujāk apvainosies, tak ātrāk aties - tāds, kurš parasti mierīgs, apvainosies retāk, tak gruntīgāk un ilgāku laiku turēs apvainojumu ♥-ī.
bet pats galvenais (un to ne katrs "apvainotais" spēj ± objektīvi novērtēt!) - cik apvainojums / pārmetums pamatots / agrumentēts.
un vē viena nianse - man būs obidno, ja man uzbrauks cilvēks, kuru ņemu par pilnu un cienu - tak visādi jehūži var man muldēt pie viena gala vai pie otra - man tas tieša nozīmē kā pīlei ūdens, tobiš, ja ne-1 plānprātīņs ilgi nav par mani nekādas cūcības runājis, man sāk likties, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

harald, no visa Tevis teiktā secinu, ka arī Tev ir divi gali. patīkami.    

Tieši to arī biju ievērojis- ka šeit neviens nekad ne par ko neapvainojas.