nu ja...

nu es kā optimiste tev saku -iedomājies ,ka tās ir pankūkas un lieta darīta

... tak, pieliku pie vietas... bij domāts labāk, bet sanāca kā parasti   ... moš, marīnu rīt uzcienāt... tak, neies jau mantu postā laist...          

Olita, kā i-bioLōgs nebioLōģei, kōrotko & jasno: gan tulpjulakstu, gan neizdevušos kukiņu un pannkuoku utilizēšanai labi der Kalifōrnijas sliekas: ja kompostkaudzē pietiekami augsta temperatūra, kalifōrnietes pārstrādā ļoti dažādu izcelsmju biomasu.             

Palieku reālists...          

Vakar apgriezos nepareizā vietā. Nostopēja policaja, uzlika sodu un izrādās, ka tehnisko apskates termiņu biju palaidusi garām. Sods bargs ar punktiem.:(
Uzreiz devos uz tehnisko apskati un kā jau sestdienas dienā, izgāju bez rindas.
Galvenais, par ko vairāk mēgināju domāt - labi , ka tā - vismaz izgāju tehnisko apskati bez rindas, jo no iepriekšējas pieredzes zinu - vienmēr rindas.
Laikam optimeste’:)

Par kritienu Olita uzreiz pateica - jāpalīdz. Redzot ķibeles un avārijas , pirmā doma - nabadziņi, otra - paskatīties vai vajadzīga paīdzība utt. Un pēc tam laikam visi domājam vienādi - labi, ka ar mani tas nenotika. To domā gan pesimisti, gan optimisti.
Par savām ķibelēm optimisti domā - labi, ka tā, varēja būt sliktāk, atrisina problēmu, ja var atrisināt un iet tālāk.
Ir tikai 2 lietas, par ko jāutraucās - tās ir tikai smaga slimība un nāve. Pārējās vienmēr var kaut kā atrisināt vai nu pašu spēkiem, vai kāds palīdz.

Adele! >> :):) Stipri un veselīgi!
Optimists allaž piedomās: tā varēja gadīties ne tikai ar svešu -- arī ar mani. Kādēļ tā gadījās? Kādēļ šis/šī nepamanīja iespēju krist? Un pats jau gatavojies -- nekrišanai, bet, ja no kritiena neizvairīties, kā krist, lai nesaluztos, ja krist un salauzties, lai salauztos nesmagi! ... :) Arī smagās slimības un nāves nav uztraukumu iemesls: vispirms jābūt gatavam domāt, ko darīt tālāk ar to, no kā nevari izvairīties! Ja slimība nāk vai jau atnākusi, pirmais, kas jāapsver, kurš būtu pats labākais dakterētājs -- pats vai kāds cits: ja cits, kur to meklēt, nevis gulēt un gaidīt, ka glābt mēģinās pirmais, kurš tuvumā gadīsies...

Oi, kad es iedomājos to sajūtu, kad notiek pēkšņais kritiens...    , kāds pēkšņs paslīdējiens uz zābaka papēža uz kādas apsnigušas kanalizācijas lūkas, kad uzkāpts, piemēram,... brīvais lidojums, rokas pa gaisu, kājas manā acu priekšā un somiņa kādu metru no manis... Bet, jā. Ja nav galīgi sāpīgi, tad tomēr var pasmaidīt par sevi no sirds.   

Mans puiks salauza roku          Tāpēc, ka skrien kā traks. Es pa šitām apledojušajām ielām čāpoju lēnām, un man pofig, kā tas izskatās no malas    

Puikam būs mācība - optimisms    

ne pie galda būs teikt, bet 2 cērmes, 1 pesimiste un 2 potimiste:
- saimnieks dzer zāles, sūdi būs, ko lai dara!
- nekas, dzīvosim, pieradīsim!
- Tu kā zini, es ar nākamo sūdu braucu laukā!     

Svētdienas vakars. Optimistiski vai pesimistiski?   

... pesimistiski- ... rīt atkal darba diena...
... optimistiski- labi, ka vismaz ir darbs         

... ritdiena pavisam pesimistika rādās, ja reāli novērtē situaciju... , varbut parīt, kas mainīsies uz labo pusi...       

   ..ko... astotais marts nepatīk, ja...          

   ... nepatīk, kad 8-tajā martā vēl sals būs padsmit grādos...    

   pesimists...

cikreiz nebiju to pusaizvērto kanalizācijas caurumu piezīmējusi kā bīstamu, gājusi lieliem riņķiem apkārt, ja īsti nesaskatāms tumsā vai zem sniega. tak tikpat pagājušā gada 23.februārī aizdomājusies, uz darbu ejot, un sniegam biezi sniegot, tur iemaucos pus sava negarā ķermeņa dziļumā. ar vienu kāju, kuru apdauzīju tā, kā nekad neko dzīvē nebiju apdauzījusi. turpināju ceļu uz darbu laimes asarās un pateicībā Dievam, jo neko nebiju salauzusi. tai brīdī biju optimiste. kad pēc dienas vispār nevarēju paiet, kāja zila (vai melna) no augšas līdz apakšai, aizgaju pie dakteriem, secināja, ka pārsistas iekšā vēnas. joprojām biju optimiste, jo sadeva visādas receptes, un vēl dabūju apdrosināšanu.
bet tagad - pēc gada jau esmu pesimiste, jo vēnu problēmas nebeidzas, esmu beidzot sapratusi, ka tas tagad uz visu mūžu, ja nepaliks vēl sliktāk. ik pa laikam zāles, ziedes, uz laika maiņām pat solis mazliet ne tik līgans. nu tā.. bet varbūt labāk ka ne no sākta gala pesimismā. un varbūt joprojām ir pamats optimismam, jo tik un tā - varēju taču arī salauzties un kas zin, cik un kādas sekas būtu tad.

Haijama-x, ja vēlies būt optimiste, labāk un pat gudrāk būtu ar kādu asinvadu pētnieku un speciālistu reālistiski aprunāties. Stradiņos prof. Svetlana Thora sākumam derētu labi (ja dzīva un kāds nav iemanījies viņu izmest, aizdzīt, vai aizbaidīt.) Nebūtu jākaunas info kaut vai Google-ē painteresēties.