Labi, ies uzraut zoli, kamēr vēl var... Rīt vesels štabelis ar degošiem mājasdarbiem..    

labi, ka ne ar kontroldarbiem!       

palasot te komentārus par darba lietām un par tām lomām,ir tā,ka man galvenais-<<nenest>> darbu uz mājām,bet tas nav tik vienkārši... esmu izpildījusi tikai pirmo punktu-ieejot mājās,atslēdzu mobīlo telefonu... un tas jau ir liels pluss... pēdējā laikā cenšos tā darīt arī brīvdienās... nebūtu slikti,ja būtu divi numuri... viens darbam,viens tuvajiem cilvēkiem... bet gan ar laiku   

2xroze
Daudz kas ir atkarīgs no darba devēja un menedžmenta darbā.
Man pēc darba un brīvdienās pa darba lietām neviens vienkārši nezvana,jo tas esot nepieklājīgi traucēt cilvēku brīvajā laikā...    

Rozroz, arī šajā ziņā pastāv nerakstīti likumi, es domāju, ka katrs daudzmaz pieklājīgs cilvēks saprot, ka par darba lietām nedrīkst zvanīt pēc darba laika, ja vien nav atgadījies kaut kas ārkārtējs. Es tādu "ekstru" kā telefona izslēgšanu nevaru atļauties, mans telefons tiek izslēgts vienīgi tad, ja es kaut kur lidoju ar lidmašīnu. Bet katram jau savi principi. Man ir jābūt sazvanāmai 24 stundas diennaktī un tas nenozīmē, ka es darbu nesu uz mājām, jo pat ja man 12os naktī piezvana no krodziņa, es atrisinu jautājumu, liekos uz otriem sāniem un guļu tālāk    

zinu visu... un mman nav garlaicigi   

piekrītu,ka daudz kas atkarīgs no darba devēja utt... piekrītu,ka atkarīgs no arī tiem nerakstītajiem likumiem... bet vai tad,junona,tev nav vietnieku,kas varētu atrisināt kādu<<degošu >>jautājumu...

Ir, protams, man vietnieki, bet es labāk pati    Turklāt man jau vēl ir otrs darbs, kur 24 stundas jabūt uz strīpas. Man ir bijuši gadījumi, kad tūristam naktī paliek slikti, man jāsauc ātrie, jāsēž klāt un jāmierina, kamēr ārsti atbrauc, un pēc tam vēl jātulko    Bet tā ir mana darba sastāvdaļa un es to tieši tā arī pieņemu, turklāt tas jau nenotiek katru dienu. Ja es ar to nebūtu mierā, tad nedarītu šo darbu, mani tas absolūti netraucē.

jā,redzu sevi netālā pagātnē... es pati visu... tagad vadītājiem ir jāpieprot tāda lieta kā varas deliģēšana... starp citu-ļoti nepieciešama lieta,kas arī norāda uz to,kāda ir vadītāja kompetence un cik lielā mērā viņš kā vadītājs var uzticēties saviem padotajiem... var taču pārbaudīt citos veidos... ne velti saka-doverjaj ņo proverjaj... tādas manas domas

Visi mēs zinām kādi esam. Bet, ja kāds nezin, tad iesaku ar sevi skaļi aprunāties, nu, uzdot visādus stulbus/gudrus jautājumus sev un pašam atbildēt. Tikai pavisam godīgi. Un tad skaļi un tikpat godīgi annoncēt secinājumus. Cilvēks nepaliek sliktāks no tā, ka viņš ir slikts, sliktāks viņš paliek no tā, ka visu laiku grib izlikties labāks.
Agrāk, kad šādu izlikšanos redzēju, tā i gribējās izvest cilvēku tīros ūdeņos, lai tak beidzot atzīstās sev, bet tagad tikai pavelku uz zoba un viss. Neviens nevienu nevar izmainīt uz labo pusi, tikai pats. Ja grib.

Un ja mēs kaut ko izdarām, kas mūs pārsteidz, tad nevajag ar to lepoties, jo tas nozīmē tikai to, ka līdz šim esam sevi mānījuši par sevi pašu.
Tālāk seko gara lekcija par cīņu ar kompleksiem...          

malipka,vot kompļeksus savus neatdošu ne par kādu naudu... tik mīļi šķiet   

Rozroz, es tāpat būšu spiesta to varu deleģēt, jo vasarā nebūšu uz vietas. Es uzticos saviem darbiniekiem, bet, ja viņi man zvana, tātad viņiem vajadzīga tieši mana palīdzība    Tas ir normāli un dabiski, jo visi mani darbinieki ir jauni cilvēki līdz 30 gadiem, loģiski, ka sarežģītā situācijā viņi meklē vecāku un pieredzējušāku cilvēku. Un es vēlreiz atkārtoju, ka tie ir izņēmuma gadiīumi, katru dienu jau tas nenotiek    

Rozroz, met tik nost tos kompleksus. Tikai atceries, ka skaļi par to nedrīkst runāt. It sevišķi vīriešu klātbūtnē...    

malipka... Nu bet tak tik forši sevi pamānīt...          arī pie spoguļa uzdodot glupus jautājumus.   

..vot, kad ar spoguli sākšu sarunāties, tad sapratīšu , ka man -kriša pojehala...    

... viss ir jau ,junona,tā,kā saki.   ..par to,ka jaunie meklē palīdzību,ir pirmkārt,patīkami,ka vari dalīties savā pieredzē... visi kādreiz esam bijuši<<zaļie gurķi>>
... malipka,metu jau metu   ko tu,vīriešu klātbūtnē visas esam veselas,gribošas un vājas   

Malipka, es šitam posmam ar to aprunāšanos ar sevi esmu gājusi cauri. Palīdz. Bet tas nav viegli, jo izpeld visādas lietas, par ko negribas pat sev atzīties. Ja tam tiek pāri, tad tālākais jau ir daudz vieglāk. Nekas jau nenotiek uzreiz, cilvēkiem parasti pietrūkst pacietības, ja rezultāts nav saskatāms tūlīt, un viņi atmet ar roku, jo "tāpat jau nekas nemainās". Pēc savas pieredzes varu teikt, ka tas ir apmēram pusotrs gads, kas nepieciešams, lai saliktu sevi pa plauktiņiem    

vajag apzināt savus kaimiņus,tie vienmēr visu zinās labāk,arī par tevi pašu

tas gan,anita   

junona... ja naktī firmā nostrādā signalizācija... pati skrien vai deleģēji kādam šo prieku?