Gribētos parunāt par emocijām... Par tām viltotajām,liekulīgajām,kuras daudzi mēdz izrādīt tāpēc,ka konkrētajā situācijā pieņemts izrādīt,jo tā vajag... Piemēram,bērēs, ja glaba tuvinieku,jāraud... Bet ko darīt,ja šis cilvēks ir bijis vienaldzīgs un viņa nāve neizraisa emocijas,jo neizjūti zaudējumu... ? Kāds uztraucās par nosodījumu un spiež ārā asaru,bet kāds stāv kā sālsstabs,un vēlāk tiek dēvēts par bezjūtīgu...
Kā tad īsti ir? Vai tomēr būšana patiesam ar sevi nav svarīgāka par to,ko teiks "viena tante"?