Lieulīgas emocijas viegli atpazīt, ja par sevi- mani neuztrauc, ko saka citi, bijušas situācijas, ka nostājos viena pret visiem, bet mn vienkārši šis- ( gordaja, ne stala) iedzimts.

..mjā, darbā piemēram, kad kāds iet prom no kompānijas, citi pārrunā, cik žēl, bez maz vai raud, bet man kautkā nulle emocijas..paši taču izvēlās aiziet, ko tad tur pārdzīvot   

Manuprat cilvēkam jaļauj darīt tā ,kā viņš uzskata par pareizu ,nevienu jau ar varu bērēs piespiest raudāt nevar un ja viņš tomēr ir atnācis uz šo skumjo pasākumu tadjau gluži vienaldzīgs tas aizgājējs jau nav...    

Mana mammīte dzīves laikā vienmēr tik ļoti satraucās par tēmu ko citi teiks! Ka man pret šito ir iestājusies imunitāte. Cilvēkiem jau mutes neaizbāzīsi, ja gribēs, runās vienalga, tāpēc laižu pār galvu, un ļaujos savām patiesajām emocijām.

Saka, ka cilvēki, aizejot cilvēkam, raud, jo žēl ar konkreto cilvēku pavadītā laika, ne paša cilvēka. Egoisms.   
Es negribētu, lai Mani apraud. Un nezinu nevienu, kurš gribētu. Raudāšana jau tāpat neko neizmaina.

Bet ,ja nu es nemāku publiski raudāt ,ko tad... ,tad sanāk ,ka esmu "maita",bet man ir ieaudzināts neizrādīt emocijas.Tāpēc daudz esmu cietusi ,aprunāta ,bet ,lai ... pie visa pierod   

Un kāds ir kā sālstabs, jo visas asaras izraudātas, bet kāds raud, jo pūš ass vējš un ir auksti- arī patiesas emocijas... Man drīzāk šķiet, ka tā tēma varētu būt par bābām, kam vienmēr ir svarīgi, kā otrs ģērbies, kā izskatās, kādas emocijas izrāda vai neizrāda...

Šito vajag vienkārši iemācīties neredzēt. Un neietekmēties.

Man atkal ieaudzināts neslēpt emocijas, ne slēpt. Es neslēpju un neraudu. Tad jau publiski vieglāk, nekā vienatnē. Kāpēc raudāt, ja iekšēji gribas smaidīt? Nejau prieka dēļ, ka kāds aizgājis.
Ja sanāk izspiest asaru, tad tikai par tiem, kas raud.

Kāda esmu,tāda esmu,nekad neesmu pratusi tēlot emocijas,ne priecīgas,ne bēdīgas,tikai tāpēc,ka tā pieņemts... Manā jaunībā klases audzinātājs bija žēlojies manai mammai,ka viņam esot no manis bail,jo es neesot kā visas citas meitenes,nekad nezinot,ko es ’’perinot’’..Neko jau neperināju,tikai biju es pati-vienmēr laba,atsaucīga,miermīlīga,bet klusa un noslēgta,nekad neskrēju līdzi baram un joprojām to nedaru,ja uzskatu to par nepareizu... Ja piem.bērēs raudiens nenāktu,tad pa kluso no kabatas sīpolu ārā nevilktu un acīs nesmērētu,lai izskatītos,ka ļoti pārdzīvoju... Neprotu tēlot skaļu prieku par dāvanām un neciešu,ka to liekulīgi dara citi... Ļoti labi var manīt cilvēku patiesās emocijas arī tāpat...

..raudam mees buutiibaa pashi par sevi... liidz ar miilja,tuva cilveeka aizieshanu kaut kas zuud pashos,zin,ka vairaak taa nebuus... cik tuvu tas sirdij bijis,tik asaru lejam... protams,pirmais trieciens ir pats speeciigaakais,liidz beeru dienai paiet vismaz 3 dienas,citam asaras lietas , varbuut , no riita liidz vakaram pa shiim dienaam ... beeru dienaa vienkaarshi tos pietruukst,... bet atceroties,klusiibaa var raudaat gadiem ilgi... prieksh kam emocijas jaademonstree-taas vai nu ir,vai nav... bet aktieru dziivee pietiek...    

Aizdomājos par emocijām... ne tādām īstām vai neīstām, bet varbūt par tādām- nevietā... Ir jau kaut kāds impulss, kas mūsos tādas izraisa. Kad mana dēliņa bērēs veca un liekulīga izvadītāja jau sesto reizi uz riņķi runāja vienu un to pašu par ūdeni, par lietu, par ūdeni, par lietu... kamēr man jau sāka likties, ka runa nav par manu noslīkušo bērnu, bet par kaut kādu ūdensgalvu, mana vienīgā emocija bija pieiet viņai klāt un iekrāmēt pa muti. Es gan tā neizdarīju. Laikam jau tāpēc, ka jauna, ko tad cilvēki teiks... Bet joprojām, par pēc 20 gadiem to atceros.

Bērēs jau laikam ir sava veida "zimols" jāizveido . nav jau obligāti jāraud vai jākliedz pilnā balsī . Bet ja reiz esi aizgājis pavadīt , tad vismaz pieklājības pēc vajag ar nopietnu ģīmi . Ir jau gan dažas tautas , kuras apbērē ar kliegšanu , skaļām vaimanām un apraudātājām .
Man ir bijis , kad apglabājot tuvu cilvēku visas asaras ir izraudātas pirms kapiem un stāvu kā no akmens izliets , un tad ... sāk spēlēt orķestris Šopēna sēru maršu , un man atrauj tādas slūžas , ka nevaru vairs novaldīties ...

Es nevaru noslēpt. Neizdodas un viss. Skumjas nevar, dusmas var. Tad es skaitu un skaitu...

Nav vajadzīgs slēpt emocijas,ja tās laužas ārā,(nu,manuprāt, vienīgi dusmas gan vajadzētu iespēju robežās kontrolēt)... Emocijas ir mūsu Dvēseles spogulis un kaut klusa asara uz vaiga vai silts smaids par cilvēku spēj pateikt daudz vairāk kā tās skaļās uzspēlētās emocijas...

arī dusmas nevajag slēpt, bet vadīt.

Jā, dusmām ir jāļaujas, ja nē, tad tās noēd no iekšas. Es zinu. Bet esmu kļuvusi neiecietīga un dusmojos bieži.

Es,kad esmu šausmīgi nikna,palieku īpaši laipna un savu sakāmo pasaku klusā,bet ļoti indīgā tonī.Arī sakāmais teksts ir ļoti pieklājīgs..Pati brīnos,kā man tas tā sanāk,bet tas,uz kuru manas dusmas vērstas,liekas ļoti labi saprot,ko sastrādājis... Pareizi jau laikam būtu bļaut ko rīkle tur,jo tā vairums ļaudis dara... Nu neprotu es tā...

Ir divi dažādi viedokļi- vajag SLĒPT patiesās emocijas, būt apvaldītam, un vajag PAUST savas patiesās emocijas- smaidīt ( štrunts, ka vārnu kājiņas rodas ), dusmoties, līdzjust, skumt... Es laikam no tiem otriem. Jā, es arī esmu pieklājīgu uzvedību apguvusi. Vairāk vai mazāk. Un, ja ļoti vēlos, spēju un varu runāt tikai gariem paplašinātiem teikumiem, tikai ar lūdzu un paldies, tikai akadēmiski pareizi un tā. Bet dzīvības tad tur nav. Emociju tad tur nav. Attieksmes tad tur nav. Man allaž riebušies aristokrāti ar savu nemainīgo pareizību un pieklājību. Liekas, viņam pat atvieglojuma izteiksme sejā pēc čurāšanas neparādās kā visiem cilvēkiem. Kur nu vēl asaras no bēdām.

czuz - sasmeejos par to atvieglojuma izteiksmi peec churaashanas