es par shito tikai graamataas un filmaas esmu dzirdeejusi... varu pljurksteet no aizspundijas..

Jā, tā notiek. Bet ko mēs tur varam darīt?

   par šito būtu ko stāstīt... a, riebjas atcerēties...

Man nupat šito nācās pārdomāt... bet tēma laikam smaga un varbūt tiešām necilājama... jo līdzēt tur tāpat neviens nevar... var saprast visus... un gan jau iemesli ir visiem..

man jautaajums - vai vajag njemt atpakalj?

Agrāk es teiktu, ka nevajag... tagad domāju savādāk... ja atnāk un nožēlo, ja grib bērnus pats audzināt, ja saprot, ka labākas par sievu nav... utt...

man atkal liekas ,ka nevajag...      

Nu, manuprāt, cik cilvēku tik situāciju un viedokļu. Gan jau ka katram ir zināms kāds gadījums, kad ir paņemts atpakaļ, vai arī nav. Man nav tādas pieredzes, tāpēc atkal varu tikai teorētiski kaut ko pateikt.

..aga, draugos uzraksta-tu, man , tomēr vienīgā... a, bērni -pieauguši - , un saka-mamm, tu uz šito neuzķeries... es, bērniem ticu... nu, nevajag   

ja pieauguši tad cita lieta... un bērni zin ko runā, jo visu laiku bijuši klāt... es arī bērnus klausu... nav variantu..

Ole, ja man tā būtu, es laikam tomēr klausītu savai sirdij, nevis bērniem    

saule saule sauleeeeeeeeee naaaaaaaaaaaakkkkkkkkk..            

Gājējus un mirējus nevajag aizkavēt...    

man reāls gadījums kolēģei sirmos gados. aizgājis briedis,lepni aizgājis,visu pateicis,ko sieva darījusi pareizi un ko nepareizi... deviņus gadu,ar citu dzīvojis.un tad,kad meita pie vīras iziedama,tomēr tēvam ziņu padevusi... pārnācis,paprasījies... laulība tomēr kā nekā likumīga... tā nu tagad dzīvo-katra savā istabā,īri maksā pārmaiņām..vai tas ir tas gadījums,kad pieņem atpakaļ kompānijas pēc?jo nevar aizmirst 9 gadus,pašus labākos dzīves un mūža gadus,kad bērns dzīvē jāizvada jāizskolo.es klausos un klausos,pieredzējušāku dāmu dzīves stāstus.kas tik negadās.a kā labāk... nepieņemt?sūtīt tālāk tautiņās??nez,nez..

junon..mani bērni-mana sirds... nekad man nav lieguši uz randiņu skriet... pat, joki sanākuši pa šito štelli... ar pietāti izturas pret manu domu un darīšan... bet, ja viņi saka-nē... tad man jāpadomā...

Nu bet tomēr, ko gribas tev pašai? Vismaz teorētiski.

   ..man, tik praktiski   

Labi, labi, galu galā, kas man par daļu    

junon... redz, bij laiks... kad es nasapratu, ka bērni pārdzīvo par mani vairāk nekā es par sevi... un, tad-bāc- lietas nostājās savās vietās un man bij kauns, ka tik akla biju...

Skaidrs, ka pārdzīvo. To jau redz tikai tad, kad kaut kas saiet grīstē, kad viss ir labi, tad jau visiem liekas, ka tā ir jābūt, katrs dzīvo savu dzīvi un tā.