Cik esmu dzirdejusi kad tie kuri kaut cik šiverē un kustas tie tomer arī ilgi turas pie saprata ... Laikam vairak tomer jakustas (protams cik spēki atļauj )   

tā šiverēšana varbūt vairāk fiziskos spēkus uztur. mans tētis līdz pēdējam šeptējās un nebija mierā, skrēja, gāja, darīja. līdz pat saviem 79. nu, nojuka kaut kas beigās.. bet tad labi, ka tos pēdējos mēnešus gultā pavadīja, ja būtu varējis staigāt - kas zin, kur aizklīstu, ko sastrādātu.

mana vecmāmiņa, pati jaukākā pasaulē... guļot uz gultas palika ļauna, pat spēra savai meitai, kas viņu kopa, čubināja...

njā, nu smagāk ir, ja šādi cilvēki apkārt, un tuvi cilvēki...     Te es atceros, ko mana draudzene teica saviem bērniem - "kad es vecuma galā sāku stulbi uzvesties un stulbi izrunāties, neklausieties manos iebildumus, bet ievietojiet mani pansionātā." Es laikam saviem bērniem teikšu to pašu... ja apziņa zūd, nez vai tas ir svarīgi, vai izgāz naidu uz saviem mīļajiem, vai uz profesionāliem slimnieku kopējiem...

Es domāju... kaut kas jau mums ar gadiem tais smadzenītēs mainās...
... bet vai tiešām visi bezmaz plānprātiņi uz vecumu paliksim... nu negribu tam piekrist.
Vai tik atkal šim mītam pamatā nebūs pie mums valdošais jaunības kults...
Esmu sastapusi daudz viedus, gudrus un saprātīgus sirmgalvjus...
... runājusi par dzīvi,par ikdienu mums apkārt utt.
Un kontaktējusies kā ar jebkuru cilvēku.
Ok... viņiem iespējams ir atškirīgi uzskati par dzīvi kā tādu... bet tas jau ir vienkarši paaudžu jautājums... nevis smadzeņu kaite.   

..haijam... tikai tagad izlasiju Tavu teikto... briesmīgi... bet vai tur vainojams vienkārši vecums?
Varbūt cilvēkam vienkārši jumtiņs aizbrauca?
Tā taču mēdz notikt arī spēka gados... un pat jaunībā..
Pilnas traķenes tak...    

Kur ir tā robeža, kur beidzas vnk atšķirīgi uzskati un sākas šķība rīcība?
Un noteikti, ka tas nav visiem vecumā. Es arī zinu daudzus gaiša prāta sirmgalvjus. Varbūt maldos, bet nez kāpēc man šķiet, ka tieši spēka gados ar intelektuālo darbību saistītos cilvēkus vecuma marasms piemeklē biežāk?

nezinu gan, zinu aktrisi 84 apmēram... un ļoti gaiša vēl šobrīd, zinu skolotāju 85... vienīgi drusku par daudz runā un vēl grib dzīvē reizi līdz Baikālam aizbraukt...

nepiekritīšu baltrozei, ka tie kas šiverē turas pie saprāta. mana vectēva sieva arī bija ļoti izdarīga, šiverīga un forša, bet uz vecumu palika jocīga, ta viņas bērni slēpās no viņas krūmos, tad videokameras izvietojuši, lai viņu novērotu. nu, un vēl tā mantas dalīšana... un tagad, kad nomira vectēvs (kurš, starp citu, bija 15 gadus vecāks un pie pilna prāta līdz pašām beigām), pavisam aizgāja šreijā. bēdīgi.   

Man kaut kā sirdsapziņa neļauj mammu likt pansionātā,lai arī cik briesmīgi un neadekvāti viņa neuzvestos.Domāju,kādas man tiesības savu māti uzgrūst citiem uz kakla,galu galā viņa ir tuvākais cilvēks uz pasaules,kad biju bērns,viņa mani audzināja,skoloja,rūpējās... tagad vecums un slimība padarījuši to bezpalīdzīgu un atkarīgu no manis...
Zinu tos ’’profesionālos’’ slimnieku kopējus,mana mamma pati kādreiz strādāja veco ļaužu pansionātā un stāstīja,cik sanitāri un māsas briesmīgi rupji pret vecīšiem izturoties,gan sitot,gan lamājot,ja kāds mēģina savas tiesības pieprasīt u.t.t.Ir jau bieži kašķīgi un agresīvi tie večuki,laikam saprot,ka nevienam viņi nav vajadzīgi... Tas ir šausmīgi,ja padomā...    

Tas kā labāk ir katram pašam jāizvērtē, ja jāatstāj neadekvāts cilvēks mājās pavisam viens, tad tā arī ir nežēlība un arī pret sevi, jo prāts vienalga visu laiku nemierīgs... ja ir iespēja situāciju visu laiku kontrolēt, tad nu tā... un dažreiz tie vecie savā bariņā nemaz nejūtas tik slikti, manai mammai patika slimnīcas, tur viņa varēja par visu izrunāties...

Manai mammai ir ļoti valdonīgs un kašķīgs raksturs,tādā pansionātā viņu vnk nozūmētu,lai miers,jo neviens nespēj paciest viņas klātbūtni ilgāk par pāris stundām.Nu kur ellē tāds raksturs patrāpījies...

Smadzeņu izmaiņas notiek katram savā vecumā, cits pat pāri 90 ar skaidru, kaut nedauz bremzētu apziņu, cits pat pirms 70 jau tāds pajocigāks.
Procesi jau diezgan labi ir apzināti gam morfoloģiskā gan neirofizioloģiskā līmenī, tikai izcelsme - diskutabla. Tagad modē visu uz gēniem norakstīt, kaut tuvi asinsradinieki vecumu katrs sastop savādāku.
Kāpēc vienam brālim ir Parkinsonisms, bet otram nav? Kāpēc Alcheimers ir tikai vienam no asinsradiniekiem?? Utt...
Jautājumi ir, atbildes, nu tādas...
Vienīgais mierinājums, ja nebūs neviena no augšminētajām kaitēm, tad skleroze noteikti, bet te hipertireotiķiem ir iespēja dabūt infarktu vai insultu un nomirt pie laba prāta stāvokļa...          

man jau liekas, ka tas ir apmēram tas pats, kas savu bērnu vai dzīvesbiedru invalīdu ievietot kādā iestādē, lai pašam nebūtu nasta. bet no otras puses, ja tas otrs ir TIK liela nasta, ka vnk dzīvot ar tādu stāv pāri spēkiem, tad laikam jau tas ir risinājums. trakos jau arī liek trakomājā, lai nenodarītu sev un citiem pāri...    

noass123 vari nepiekrist .Man ir dzīvi piemeri ,kas pierada pretejo , bet mana vecamamma nodzīvoja 97.gadus un līdz 95 .gadiem tomer stradaja dārzā un pati sevi apkopa ,bet citas manas radinieces kas bija pieradušas tikai dzivokli sakopt un sedet pie televizora un gramatas lasit tās arī vecumdienās bija kopjamas ...

Vieglāk jau būtu to cilvēku ievietot pansionātā,ja viņš nesaprastu,ko ar viņu dara,bet ja cilvēks ir pie pilna prāta un vēl kategoriski pieprasa,ka grib nomirt tikai savā mājā un savā gultā,tad tak roku dzelžos neslēgsi un ar varu no mājas ārā nerausi...

baltroze, laikam katrs gadījums ir individuāls, tāpat kā ar manu vecotēvu un viņa sievu    

es gan gribu pansionātā. pieļauju, ka līdz tam laikam arī pie mums būs pansionāti kā Eiropā un tad mēs tur večinās dalīsim vecīšus (to būs pamaz, tātad - jo interesantāk), uzliksim hūtītes un iesim dzert kafiju, pirkstiņus atstiepušas. :)

Liela Dieva dāvana ir nodzīvot līdz sirmam vecumam ar skaidru prātu. No saviem novērojumiem varu tikai teikt, ka to skaidro prātu saglabā tie cilvēki, kuriem ir pēc aktīvo darba gaitu beigam darbiņi un savas skriešanas ko darīt un it īpasi tie, kuriem par kaut ko konkrētu ir jārūpējas. Šī darbošanās neļauj viņiem atslābinaties un ieslīgt apātijā. Cilvēks sāk "nojūkties" aiz bezdarbības. Varbūt smadzenes "izlaižas" kad tās vairs netiek nodarbinātas? Tāpēc jau tie ārzemju pensīši ceļo, jo mājās viņiem nav ko darīt, bērniem īsti viņi nav vajadzīgi.
Cita lieta ir konkrētās slimības, kuras var piemeklēt cilvēku alcheimera slimība, insults utt. Mūsu valstī ļoti maz tiek domāts par to, lai būtu speciālie pansionāti veciem cilvēkiem, kur viņi tiktu pieskatīti (arī no medicīnas viedokļa), kur viņiem būtu apkārt sabiedrība (tadi paši pensīši) utt. Eiropā šādi pansionāti darbojas pietiekošā skaitā. Tikai tur nevienu pensīti par smukām actiņām vai pensiju nepieņem. Tur viņi maksā pietiekoši lielu samaksu par šādu "komfortu". Mums vairāk bērnus un radus interesē vecīsu atstājamais mantojums un nevis viņu vecumdienas. Neviens negrib, lai tas pensionārs pārdod savu dzīvokli vai māju, lai varētu būt siltumā un aprūpēt. Bet par to jau sabiedrībai runāt nepatīk

..:))) domā ka mēs tik ilgi dzīvosim..:))???