Šodien pēc ilgiem laikiem saulīte tā nedroši lūkojas manā logā. Graužu poļu ābolus, savējie apēsti

, un atcerējos, kā reiz vasarā pie pašām mājām ābeļu dārzā redzēju, kā zalktis vardi medī. Nabadzīte, laikam juta, ka gals klāt, muka lieliem augstiem lēcieniem. Zalktis, nu īsts viltnieks, paredzēdams, kurā virzienā varde leks, zibenīgi šķērsoja tai ceļu un, caps!, medījums mutē bija; vardei kājas vēl ilgi kustējās no zalkša mutes ārā. Brrrr, pretīgs skats... A es tai vietā, kur medības notika, tikko gribēju zālītē saulītē apgulties