stāsts ir no juku laikiem, kad naudas un cenas mainījās ik pa brīžam.
Ieeju veikalā (rets gadījums) ar mazo puiku (tobrīd 6-7 gadi) pie rokas, tur kāda tante šausminās: "kāpēc tā desa tik dārga?! viss tik dārgs!?"
Puika rausta mani aiz rokas: "Tēti? vai no tā, ka tante bļauj, tā desa paliek lētāka??"
   
To allaž atceros, kad kāds rūgst un bojā sevi nemaināmās lietās - gan desu cenās, gan nejaukā laikā aiz loga...
No bērniem mācāmies.

Meitiņa nekādi nevar piecelties no rīta: "Tēti, ej vēl uzpīpēt!"

            Šis nu bija labais.

Trolejbusā noklausīta saruna - Tēvs aizrāda bērnam, lai nekāpj ar kājām uz sola. Dusmīgi "Nu kāpēc tu neklausi?" Bērns pagriežas un pilnā balsī - "tu arī neklausi mammai, kad viņa teica, lai tu nečurā izlietnē. Bet ko tu dari?"

Mana lielākā meita vienu brīdi saīsināja noliegumus savā runā. Piem.: es saku: ja neklausīsi, dabūsi pa pakaļu! Viņa uz to lepni atbild: nepakaļu nedabūsi!

Otrs ko atceros, bija laukos. Es viņai rādu saimnieku suni un saku: Fiļimons labs sunītis, sunītis nekož utt. Manējā tā kritiski nopēta to zvēriņu, un autoritatīvā tonī paziņo: nesuns vauva!

Kāds senāks notikums.

Braucot ar mašīnu, mani ar meitiņu ievēroja kāds kolēģis un apstājās, tad, lepni, ar visu autobeņķīti izcēla no mašīnas ārā savu mazo puiku un rāda mums. Mana meitiņa izstiepj rādītājpirkstu kolēģa dēliņa virzienā un saka "Bebe!"

Mazajam 3 gadi, staigā zoo, daudzus zvērus pazīst, citus nē. Ierauga vienu un saka - tā ir lapsa. Mamma - nē tā nav lapsa, bet es nezinu kā to zvēru sauc. Sīkais: "Tu nezini? Nu tad lapsa. Ja es teicu, ka lapsa, tad lapsa."

jāpastāsta arī par jaunākajiem bērniem(par vecāko meitu jau stāstīju)
... vīŗamāte noliek abus mazos gulēt diendusu(meitiņai 2,puikam-3 gadiņi)... pēc vīramātes vārdiem-istabā klusums,ejam dzert ārā kafiju... man tāds nemierīgs prāts... ieeju,skatos-mazā,kā parasti guļ uz vēderiņa,dibentiņš gaisā... bet bērnu gultiņa piemesta pilna ar grāmatām ... pats racionalizators ar nolūzis... meitiņa guļ,ierāvusies pašā stūrītī..nesapratu,kā viņa nebija aprakta zem grāmatām   rezultāts-meitai ļoti patika lasīt grāmatas,puikam ne īpaši...

dēls kāpēcīšu vecumā jautāja:"oma, oma, kad Tu biji jauna, vai dinozauri tad vēl bija?"

lusii         

Manas mazmeitiņas domu graudi    

Lietussargu revolūcijas laikā. Alisei ir nopirkts hēlija balons. Mājās pārnākot, kamēr es ģērbjos, Alise staigā ar balonu pa gaiteni un kaut ko skandē. Es īsti neieklausos, ko bērns tur skaita. Tad Alise ienāk istabā, redzēdama, ka esmu jau pārģērbusies, velk mani gaitenī un saka:
- Tagad mēs soļosim un dziedāsim Kalvīti!
Es neizpratnē:
- Ko mēs, bērniņ, dziedāsim? Kādu Kalvīti?
Alise svētā sašutumā:
- Nu vai tu televizoru nemaz neskaties? Ziņās taču rādīja - Nost ar Kalvīti!
Tad mēs abas ar Alisi soļojām pa gaiteni, turēdamas balonu kā karogu un skandējām:
- Nost ar Kalvīti!
Loti jautra rotaļa :-)

Vasarā Alise ar tēti pastaigājas. Pretī nāk puisis, kuram mugurā tāds pats T-krekls, kā Alises vectēvam.
- Tēti, redz kur vectēva krekls! Tikai tievāks!

Alises tētim ir dzimšanas diena. Tante jautā:
- Alisīt, vai tu zini, kas šodien par dienu?
- Zinu, tētim dzimšanas diena!
- Varbūt tu zini arī, cik gadu viņam paliek?
Alise vienmēr atrod izeju no situācijas. Pagriezusies pret mani, viņa saka:
- Nu, pasaki, cik tad tavam dēliņam paliek gadu!

Mēs ar vīru esam paņēmuši Alisi līdzi apkopt kapus. Protams, tiek skaidrots, ka kapiņos guļ cilvēki, kas nomiruši. Alisei visvairāk interesē fakts, ka man arī ir bijis vectētiņš, kurš nomiris. Vēlāk visi aizejam uz tirgu. Alisei tur viss ļoti interesē, viņa lēnām pastaigājas, apskatīdama katru stendu. Es, gribēdama Alisi pasteidzināt, nepadomājot, ko saku:
- Iesim nu, Alisīt, mājās! Man tā gribas ēst, ka es nomiršu badā!
- Tāpat kā tavs vectētiņš?

Pilsētas bērns autobusā pie loga, ierauga kumeļu: mammu-mammu, re kur zirgteliņš!

Manam jaunākajam dēlam bija 3 gadi, kad iznāca slavenā "Zīlīte". Skatāmies bildītes, es skaidroju. Pašās beigās bilde, kur mamma baro bērnu ar krūti. Puika jautā: Mamm, kad es biju bēbītis, es arī dzēru pienu no tavām krūtīm? Es saku, protams, ka dzēri. Seko jautājums: Bet tagad tev ir piens krūtīs? Atbildu, ka nav un taisos jau skaidrot tālāk, kad dēliņš viszinīgi konstatē: Nu skaidrs, ka nav, jo es toreiz visu izdzēru!

Manā bērnībā... mazā, jaukā lauku skoliņā... uz svētkiem bērni pie pusdienām dabū arī pa gabaliņam pašceptas kūkas... visi sapucējušies... kaut kāda liela komisija arī atbraukusi... jo šoreiz tie svētki- Ļe
ņina dzimšanas diena un pionieros uzņemšana... skolad direktore saka uzrunu... un aicina apmēram tādā garā- Nu, bērni, kurš zina, KAS MUMS ŠODIEN PAR LIELU NOTIKUMU... LakstiņAldis ceļ, ceļ roku, izmisīgi krata, līdz viņu pamana un ļauj izteikties... LŪDZ SKOLOTĀJ, MAN KAKAVA IZGĀZĀS...

... ui, braiduc, tev tas puišelis-siržu lauzējs... es, veca stagnante, neizturēju viņa valdzinājumu... nu, māk skatīties acīs... vauuuuu...    ... (bieži bildi apčolēju ,,draugos,,   )

olita112   

reiz laukos pēc siena talkas izdomājām ar vīru "iemēģināt"sienaugšu, bērni mājā, atsevišķā guļ, pārējie ar atpūšas, te pašā procesa karstumā atskan balstiņa - es zinu ko jūs tur darat !!( 6 gadi), mēs mēmi, ko nu lai saka? nu, jā ko tad? Jūs tur - bučojaties...

Mazā sāk mācīties, lasa vecu SĀKSIM MĀCĪTIES, lasa par Ļeņinu... Es saku, vai tu maz zini ko tu tur lasi, vai zini, kas ir Ļeņins? Zinu, mazā lepni atbild - Piemineklis !

pienene.   .laba grāmatiņa bija... mana meita ar mācījās no tās lasīt

mana Laura pieminekli piedzīvoja, takš 1-mēr jauca, vai tas Ļeņins vai Staļins. kopā ar skolotāju Arti observatorijā, skolotājs saka: "tas, Lauriņ, ir Marss!" - viņa palūr un saka, ko Tu muldi, tas ir Mēness! karroče, kad nāca komīzijas uz skolu, kā Lauriņa muti ver, tā Artis ta uzspiež uz pleca par zīmi, ka nevajag neko teikt.    

Es arī, vēl atceros kuru lpp lasot vienīgo pērienu bērnībā dabūju... skaitīju visu no galvas...