Merkur, izstāstīšu vēl vienu gadījumu no manas Tālo Austrumu jaunības.
Vietējie puiši, kuri veica tālus reisus, pārvadājot būvmateriālus pa visu garā BAM trasi, uzsauca meitenēm 8 marta svētkus. Viņi baigie malači, uzklāja galdu ar pašsarūpētām šmorēm, salātiem un našķiem, pat pīrāgus bija sacepuši. Baļļuks jau pilnā sparā un mēs tiekam cienātās ar īpašu, pēc Tālo Austrumu receptes gatavotu gaļas sautējumu.
Visi meitieši ēd sautējumu, gardām mutēm, pilniem vaigiem, slavē pavārus un viena otra pat palūdz papildināt porciju.
Es smeķēju to gaļu, domādama, laikam tas kāds meža zaķis nomedīts, garšīgs dikti. Par cik puiši paši arī ar medībām aizrāvās, biju pilnīgi pārliecināta- gaļa ir medījums. Mēs protams arī jautājam, kāda dzīvnieka gaļa tad tiek galdā celta? Puiši tik smaida, ēdam visi un viņi ļauj mums minēt. Visi nu ir paēduši, punči pilni un viens no puišiem saka:, Meitenes mēs Jūs cienājām ar suņa gaļu, kuru šad un tad uz īpašiem svētkiem, pasūtam no taigas iedzīvotājiem., ... kapa klusums, kurš tiek pārtraukts ar pēkšņu spiedzienu un steidzīgu meitiešu skriešanu līdz tualetes podam, cita pa taisno dīrāja āzi pat vannā, bet citas izskrēja laukā, pie mājas stūra.
Lūk, ar šitādu pigoru, kā suņa ēšanu, bet pēc tam ar kolektīvo kuņģu iztīrīšanu tās ballītes jautrība arī bij beigusies!