bratanu atrada...

gaarsa... Tu zini man patīk, ka man ir māšele...

staburag... man ar... mēs varētu kopīgi sū... taisīt :)...

... ābolos iet... maciņu... vai, pardon, aizravos veco brāl:))

varbūt ne šonakt... varbūt vajadzētu arī pagulēt... bet kā jau man liekas, ziepes taisīsi Tu bet pa sprandu dabūšu es... labi maitenes guļam... ar labu nakti...

Tu raksti, kā kaprīzs skuķēns. Kāpēc Tu domā, ka man prātā ienāktu Tevi bloķēt? Katram taču gadās kāda noraušanās, cilvēks tak nav robots, emocijas reizēm netur sliedi.

lab, bračk... ta rīt... pa sprandu, :) jo šonakt es ziepes sataisīšu... ni pa jokam:)

dina... tu ar sevi?... vai par sevi runā?... kāpēc man vairāk liekas, ka tu pati par sevi...

>tas attiecībā uz kaprīzo skuķēnu:)

maitenes, rīts gudrāks par vakaru... māšel, neteisi ziepes... es tagad Tev tēva vietā...

... paldies, papu..smējos no sirds... patiešām:)))))))))))

Gaarsa, saki- par ko Tu šitā ērpojies? Nu tak neviens neko Tev nav nodarījis.

dina... ejam gulēt... un, es nevienā brīdī neesmu teikusi, ka man kāds ko nodarījis... bet, patīkami, ka aizdomājies, vismaz paralēlēs:)
vsjo, finito... :)

Tā nu gan, tā doma par čuču muižu ir laba un rīts vienmēr par vakaru gudrāks būs. Ar labu nakti!

Nu tak riktīgs pasākums Spītnieces savaldīšanā.

Labrīt.:)) Paldies dievam - skatos, neviens tomēr nav norakts.;))

... manam meitēnam papus pieteicies?

lux-lady... ne pieteicies, bet atradies... kā vecākais brāļuks...

nja redzu vakar atkla kastroļi un pannas lidojušasa, labi ka man laika nebija un ari patikas...
izskatās, ka pēdējā vieta, kur varēja sakarīgi padauzīties ari ir piebeigta.. nu ko . bija jau ari laiks no šejienes tīties..
pārlaiž acis pāri groziņplacim, ar smaidu aceras visas ērmības un Leonu bez aknas un viskijā mercētu aci
kokgumijas Laimdotu un Arnoldu bļinnīdētāju...
noglšta kamīnu pie kura tik labi bij sildīties...
pagriežas un lēniem soļiem aizdipina...

..iedod ezim divas lupas... švaki tev ar redzi... :)

Es gribu Jums pastāstīt kādu patiesu notikumu no savas jaunības dienām, kurš ļaus pasmaidīt.

Tālajos Austrumos strādāju salonā kopā ar kādu ļoti jauku, cienījama vecuma kundzīti, kura bija jau pensijā, salonā piestrādāja kā veļas pārzine un kasiere. Viņa katru rītu sagaidīja meitenes darbā ar svaigi uzvārītu tēju un pašas sarūpētām brokastīm, cepa mums pankūkas, vārīja zupas un visādas šmores pusdienām par naudiņu, kuru viss kolektīvs ik pa brīdim sameta kopējā maciņā. Meitenes viņu mīļi uzrunāja- Grigorik, kā atvasinājums no uzvārda. Viņa bija salona mīļais gariņš, ļoti gaišs, dvēselisks cilvēks, patiesi jauka persona. Dzīve viņai regulāri piespēlēja visādus pigorus, mēs smējāmies līdz asarām, ar interesi klausoties šajos stāstos.
Tā nu Grigoriks kādu rītu pie brokastu galda meitenēm stāsta iepriekšējās nakts kārtējo pigoru:
<< Pēc vakariņām abi ar Koļiņu [ viņas vīrs ] skatamies televizoru. Dzirdu- kāpņu telpā baigais tracis, nu ja, atkal kaimiņu Mašu brūtgāni nevar sadalīt. Tai Mašiņai dikti patīk tā jautrā uzdzīve, meklē viņa to vīru sev starp pudeles brāļiem, pa dzērumu aizmirst, kuram no viņiem to randiņu sarunājusi, tad nu sanāk vienmēr kautiņš, parasti gan pagalmā, bet šoreiz turpat duravu priekšā. Paveru savas durvis un uzsaucu diviem vīriem, kuri iekarsuši viens otru dikti lamā, bet Maša aiz savām aizslēgtajām durvīm, lamā abus. Šie nu sarosās un paliek mierā, bet pēc laiciņa sāk lamāties vēl trakāk. Saprotu, vīriem ir iesācies kautiņš, sāku uztraukties- tak nositīs viens otru. Citi kaimiņi neliekas traucēti, miličiem nav vērts zvanīt, pie Mašas viņi nebrauks, ne arī tos brūtgānus savāks, jo labi ir iepazinuši to bordeli. Lai iestātos miers, būs jārīkojas pašai!>>
[ tūlīt turpināšu ]