Kur iet skolotājai cienījamos gados? Ja no kādreiz labas skolotājas, -- ja kādreiz laba tiešām bijusi, -- pāri palicis vienīgi cienījams gadu skaits, derētu ņemt vērā, ka rodas nākamais jautājums: ko darīt tiem skolniekiem, kam var pāriet pāri kā vardei ceļarullis tāda skolotāja, kam gadu skaits cienījams, bet psihiskās veselības un skaidrā prāta resurss izsīcis? Sabim vakar ne velti atgādināju mums abiem zināmas 3 skolotājas no mūsu senlaikiem ventiņu videnē. Matemātiskajai vecmeitai V.D. pat nebija pārmēru daudz gadu -- tolaik 52, pat acīmredzamajai galvas trīcēšanai/Parkinsonam pedagoģiski sliktu seku nebija. Tieši otrādi -- iespēja tīņiem saprast, ka neviens nebūs jauns mūžīgi un vesels -- arī ne. Toties tad, kad šis psiholoģiski kroplais cilvēks sāka daudzās norisēs uzspiest viņasprāt vienīgo pareizo viedokli, ar aplamiem secinājumiem nešaties pa audzēkņu mājām, apvirpojot vecākus, kuriem radās iespēja ticēt tādai skolotājai vienīgi tādēļ, ka skolotāja ar savu varu, tad... viens tāds gadījums beidzās ar meitenes suicīda mēģinājumu, sarijoties zāles. Izdevās noklusināt troksni, meiteni izglāba. Mans klasesbiedrs dabūja miokarda mikroinfarktu un atbrīvojumu no eksāmeniem. Skolotāja vecums nedrikstētu būt indulgence profesionālai nepiemērotībai.
0
0