Nja... neparspējama pārliecība. Izlikšos, ka viss ir oki... cietīšu kaut tas otrs sen jau vairs nesilda sirdi... mierīgi līzāspastāvešu...
Vai tiešām neredzi, ka ari to mierīgo līdzās pastavešanu esi ieguvis no vecakiem? Iemācijies, ka ta ir normāli Tiesam, tiesam liekas, ka ta ir pareiza rīcība?

Ja... cilvēks vairāk kārt kapj uz viena un tā paša grābekļa, gribetos teikt izkapts... nu sorry.

p.s. nemokies. pienem visu ka ir un dzivo talak. jo tapat redzams un lasams, ka mainit neko nevelies. visam atrodi iemeslu kapec ir labāk tā kā ir.
ta ari ir atbilde uz temas jautājumu. Tā ari dzivo tālāk. CIet.
Jo uzpūst uguni izdzisušas oglēs neiespējami. Pagali jāpiemet jebkura gadījumā. Bet tā ir pagale no malas un tās vairs nav vecas ogles. Kas izdzisis tas izdzisis.

Nja... neparspējama pārliecība. Izlikšos, ka viss ir oki... cietīšu kaut tas otrs sen jau vairs nesilda sirdi... mierīgi līzāspastāvešu...
Vai tiešām neredzi, ka ari to mierīgo līdzās pastavešanu esi ieguvis no vecakiem? Iemācijies, ka ta ir normāli Tiesam, tiesam liekas, ka ta ir pareiza rīcība?
============================================================
Nuuuu, es gan uzskatu, ka (kā jau teicu), ka man, salīdzinot ar citiem, kuriem tēva "nebija", bija gana vieglāk sakārtot savu personisko dzīvi. Es vismaz zināju, kā es negribu dzīvot.

Nopietni tā domā!? Tāpēc arì esi te... pie laimīgi esosošām laulības saitēm?

Murmis iestūrēja auzās.

Murminator, nepiekrītu nevienam Tavam vārdam.
Man vecāki izšķīrās, kad biju pavisam maziņa, vīram tēvs nebija, kā Tu saki, pozitīva piemēra nebija, mēs laulībā nodzīvojām 26 gadus.
Es sāku no nulles, jo vairāk vai mazāk dzīvoju vīra maizē, dzīvoju dzīvoklī, kurš tagad kā daudziem, ir saimnieka mājā, bet dzīvoju tur kopš bērnības, nestrādāju Maximā, bet Rimi, neiet spīdoši, bet badā nemirstu.
Jā, materiālā ziņā gāja sūdīgi, pavisam sūdīgi, pēc šķiršanās, bet nenožēloju ne mirkli, ka izšķīros, nožēloju tikai vienu, ka neizšķīros ātrāk, tā mierīgā līdzāspastāvēšana ir briesmīga.

Pieņemu, ka rodas jauni hobiji, aizraušanās, savādāka dzīves uztvere, un.., ja otram tas nav pieņemami, tad līdzās pastāvēšana tāpat nevar pastāvēt!

..kaut kāds "kopīpašuma steriotips", ar visām izrietošām aizvainojuma sekām!

Šeit nevar būt pareizo un nepareizo atbilžu. Katrā situācijā var būt cita atbilde.  Un katram mums sava pieredze pēc kā vadāmies. Visu mūžu tauriņi vēderā nelido. Vai tāpēc uzreiz meklēs nākamo objektu? Sekli kaut kā, kaut mūsdienīgi. Ja saglabājas cieņa vienam pret otru, tad sadzīvot var, un pat neslikti. 
Protams, ir situācijas, kad nevajag saglabāt. Ja ir emocionāla vai miesiska vardarbība.

nu re dince malacis..bet tāds ka murmulis tik murminātu..ko nu vairs, ko nu vairs, ko nu vairs
26 gadi kopā, +40 vilks tiks no akmeni tālāk..
un par piemeriem..zinu kur puikas bez tēva izaug par veci, veci..(uzsit sev pa plecu)
un otrādi..ar visu sakarīgo normālo tēvu ir kā ņergas..ne attiecibu nekā
30 gadi, bet dzīvo pie vecākiem..
bet protams, vislabak, ka visiem viss ir kārtībā, pēc kanoniem..kā "vajag".lai  būtu tieši tā ne citādi..
tā nenotiek un nenotiks..
raiba tā dzīvīte

Izskatās ka katrs dzīvo kā grib un uzskata ka tā ir pareizi. visi citi ir vainīgi bet tikai ne es. Pie tādiem uzskatiem jums arī vieniem jādzīvo.
Tas kurš pats šķīries vienmēr ieteiks citam šķirties.

Nopietni tā domā!? Tāpēc arì esi te... pie laimīgi esosošām laulības saitēm?
===================================================
Šeit, iespējams, esmu, jo:
1. Strādāju viens (darbā nav neviena, ar ko parunāties)
2. Mājās ir pļāpīga sieva, kura runā 90% no sarunas laika (arī strādā lielāko daļu laika viena, es saprotu, ka viņai VAJAG izrunāties). :)
Varbūt ir vēl punkts 3 un 4, bet kopumā, uzskatu, manā laulībā viss ir kārtībā.

Murminator, nepiekrītu nevienam Tavam vārdam.
Man vecāki izšķīrās, kad biju pavisam maziņa, vīram tēvs nebija, kā Tu saki, pozitīva piemēra nebija, mēs laulībā nodzīvojām 26 gadus.
Es sāku no nulles, jo vairāk vai mazāk dzīvoju vīra maizē, dzīvoju dzīvoklī, kurš tagad kā daudziem, ir saimnieka mājā, bet dzīvoju tur kopš bērnības, nestrādāju Maximā, bet Rimi, neiet spīdoši, bet badā nemirstu.
Jā, materiālā ziņā gāja sūdīgi, pavisam sūdīgi, pēc šķiršanās, bet nenožēloju ne mirkli, ka izšķīros, nožēloju tikai vienu, ka neizšķīros ātrāk, tā mierīgā līdzāspastāvēšana ir briesmīga.
========================================================
Es nesaku, ka man ir taisnība 100% gadījumu, un savādāk būt nemēdz (manos gados būtu dīvaini tā uzskatīt). Tāpēc jau ir šī diskusija, ka gribēju zināt, kā ir citiem. Mūsu ģimenes draugiem (pieteikumā minētajiem) iet smagi, bet turas kopā. Ir lietas, kuras tomēr notura kopā vismaz formāli. Mani uzskati (un šīs draugu ģimenes uzskati) ir tuvi Lares rakstītajam.

Osmo taisnība. Kas pats cietis laulībā fiasko, bieži iesaka citiem šķirties.

zinu kur puikas bez tēva izaug par veci, veci..(uzsit sev pa plecu)
=============================================
Ne viss un vienmēr ir tā, kā ārēji izskatās.

Larei ir lieeela taisnība, manuprāt, jo laulība tomēr ir ... līgums būtībā. Pielāgoties un pierīvēties viens otram var gana vairāk gadījuma cilvēku (ja vien to grib), nekā varētu likties. Tātad arī sadzīvot kopā var arī problēmu gadījumā. Var, ja vien grib varēt. Jā, ir lietas, kuras var atkrist ... Seksa, piemēram nav un katrs to risina, kā māk. Vai tas kkā ietekmē to, ka kopīga saimniecība ir sakārtota un tajā viss ir kārtībā. Vēl jo vairāk pēc 40 vai 50.

ej zini kur   ..ja Tev to pašu var teikt, ne vienmer viss ir kā ārēji izskatās..
par draugiem, par kaimiņiem, kas nes meitenes somiņu..
u.tt..
un ja es redzu un zinu kā IR  
nu ja sadzīvot jau var, vienmēr skābu ģīmi.. 

Anksa, sāpīga tēma Tev, ka tik saasināti reaģē?

nē man nav, zin es nekad tā īsti neesmu vēlējusies precēties.. jau 16, 17 gados to teicu (man ir liecinieki)
un ja Dievs mani būtu radijis nesmuku, tad gan jau būtu vecmeita..
bet tā zin nebija miera visu dzīvi no puišiem un onkuļiem    
nekur neaizmuksi..no kaislibām, lovēm u.t.t