Piekrītu anksai par pienākumu, kas piederas pie īstas mīlestības. Pazīstu kādu pāri. Vienam no viņiem jau agrā jaunībā smaga slimība... otrs visu laiku gatavs palīdzēt katrā brīdī. Rūpējas, aptekalē ar vislielāko sirsnību... Tagad otra, vēl smagāka slimība(reizēm nav saprotams, kur vēl tālāk... ) un sirsnība, pienākums, rūpes vēl lielākas. Pat apbrīnoju, kur cilvēkam tāds spēks to visu ņemt cauri! Bet viņš strādā, cīnās, dara visu, kas iespējams, starp citu, pats nebūdams pie pavisam labas veselības.
0
0