labs niks - kenzo bija... laaaaabs... žēl tik,ka vien-stundīte                  

dīvainām būtnēm -dīvainas attiecības   

kaut kāds tāds domu gājiens par sunīti, ka žēl. un tad asti griež pa gabaliņam. kādā brīdī pieprovējot var izrādīties pareizā garuma.

vīrieši bieži ir vāji, lai pārtaruktu kaut ko iesūnojošu, vai mainītu to pret ko jaunu un daudz, daudz labāku:(( neesmu lasīju visu diskusiju, tikai atsaucos uz sākuma tēmu!
bieži viņiem ir labāk ar jauno mīlu, bet dūšs ta nav:((

..un kā ar : " Mēs esam atbildīgi par tiem,kurus pieradinam!"???????/"Mazais Princis/"   

Man labāk patīk: mums nevajag justies atbildīgiem par citu sajūtām.

Citādi man sanāk mūžīgā uzupurēšanās lai kādam būtu labi, kaut gan pašiem tā nav.

Ar to uzupurēšanos arī tā divaini sanāk- bezmaz rodas tāds drausmīgs secinājums, ka uzticība neatmaksājas?

Man sanāk tā,ka ja jūties laimīgs un apmierināts, tad arī apkārt tev tāda atmosfēra. Ja mūžam neapmierināts un nelaimīgs,tad arī citiem nav labi. Sākas "neveselīga atmosfēra."Kā ar to uzticību... tas laikam vairāk kā spēj sadzīvot ar sevi un ko pats saproti kā uzticību. Sevi nemitīgi ierobežojot, laužot un noliedzot nekas labs nesanāk.

..un kā ar : " Mēs esam atbildīgi par tiem,kurus pieradinam!"???????/"Mazais Princis/"

Otrs cilvēks nav suņuks...

Ja attiecības tiek pārtrauktas citu sāpinot - dzīve atspēlējas un tu to divkārši saņem atpakaļ. Arī sevi saudzējot nevajadzētu tāpēc tā darīt.
Un vispār cilvēkam nav pareizi dzīvot vienam. Pie pašpietiekamības pierod un ... kļūst arvien grūtāk ko mainīt.

Sāpināt vispār ir iespējams tikai cilvēku, kurš Tevi uzskata par tuvu, un kuram Tu kaut ko nozīmē. Ja nekā tāda nav, sen jau vairs nev, nav bijis vai nekad nebūs- nu tad Viņam arī nesāpēs.

Diez vai Mazā prinča izteicienu vajadzētu attiecināt uz tēmā izvirzīto attiecību modeli.Un vispār uz pāra attiecībām, jo šim izteicienam ir drusku cita pamatdoma apakšā.
Un tad var sanākt arī tā, kad viens, negribēdams atlaist to otru sāk viņam piedraudēt, piem., ar pakāršanos - redz, tu mani pieradināji, bet tagad pamet un tu būsi vainīgs, ja ar mani kaut kas... Vai tiešām otrs ir vainīgs, ja tas pirmais nevar savākt sevi tādā mērā, ka jāķerās pie " neatļauto ieroču" arsenāla ?
Te es pilnībā piekrītu psihologiem, kas uzskata, ka tāda veida šantāžai nedrīkst pakļauties, jo neviens nav atbildīgs par to, ka netiec ar sevi galā. Turklāt tas jau neglābj attiecības.

enni2
Un tas, ka viens no viņiem tiek sāpināts, tikai tāpēc, ka piespiedu kārtā palicis kopā, lai nesāpinātu otru- tas nekas???   
Un ko nozīmē termins nav pareizi dzīvot tā vai šitā???   Tu esi kāds Dievs, lai noteiktu KĀ ir pareizi vai nav???   Bet ļoti daudz cilvēku starp citu nav pēc savas būtības piemēroti dzīvot kaut kādās ilgstošās attiecībās un jūtās ar to labi. Tikai reizēm viņi sajūtās slikti, kad tādi kā Tu (un tādu diemžēl ir biezā slānī) viņiem nemitīgi liek justies vainīgiem, jo " tā nav pareizi" un " ar tevi kaut kas nav kārtībā".

visiem sveiki!pilniigi piekriitu dzimumziimitei!daudziem cilveekiem buutiski ir gimene,kuraa vinsh juutas labi,jo taa ir vesela nesashkelta.un nevienam nav tiesiibu teikt un jaukties ar savu pareiziibu.
protams ir daudz dazhaadu cilveeku,citiem ir paveicies,citiem nee.ja ir izdevies atrast vienam otru un dziivot saprotot vienam otru,taa ir taa laime... nevis mekleet aizvien ko jaunu.miili sevi,kaa sevi pashu-miili citus un Tevi miilees... ja miil sevi-sanaak EGO!Jo taads cilveeks ir speejiigs domaat tikai par sevi un miileet tikai sevi... paareejais ir vina dziives piedevas...

Dzimumzīmīt, ar to otra sāpināšanu es gribēju teikt tikai to, ka viss jau dzīvē pašam nāk atpakaļ... Un nav pēc tam jābrīnās, ka dzīvē pēc tam nemaz tik spozi neiet.
Un par to dzīvošanu vienam - ja cilvēks sev iegalvo ka tas ir baigi okei - tad reti viņa dzīvē arī kas var mainīties. Kāpēc sevi tā apdalīt? Mīlēt un rūpēties par otru - tā jau dzīves sāls tomēr.

Vienmēr jāatceras, ka attiecības ir kopjamas. Un "viena pagale nedeg". Gadās, ka cilvēkiem ir totāla nesaderība un tas jānoskaidro pēc iespējas agrāk. Tad gan laiks mukšanai. Tomēr attiecībās ir jāiegulda - nevis zelts un sudrabs, bet mīļums, sapratne un pacietība. Tas atmaksājas. Un ne jau no tā jābaidās, ka vairs nevienu cilvēku nesatiks, ar kuru būt kopā, bet jābaidās no tā, ka, nomainot personāžus, scenārijs var palikt tas pats. Tas nozīmēs, ka nav ieguldīts pareizi.

tieshi taa-attieciibas ir kopjamas!un peec zinaamiem faktiem-visi tie paari,kuri izskiraas,paarsvaraa ir domaajushi tikai par saviem labumiem un nekad nepiekaapjas,taapeec jau arii skiraas.taadi paari nedomaa par gimeni,kaa vienu veselu!pirmajaa vietaa taads cilveeks izvirza sevi.tas liek domaat,cik veerts taads cilveeks ir?vai var uz taadu palauties???es negribeetu dziivot ar taadu cilveeku uz kuru nevar palauties!vai tad nebuutu skaisti,kad vecumdienaas seedeesi uz lieveniisha un skatiisies,cik liela Tev ir gimene,kas saakusies no Tevis pashas...    un lai arii mans vechuks ir palicis vecs,bet tomeer tik pat miilsh,kaa jauniibaa un vina aciis ir taa miilestiiba,kas iesaakaas tad... agraa jauniibaa un bija speejiiga augt un attiistiities par spiiti visaam veetraam... un sadevushiees rokaam vini buus -LAIMIGI!
luuk juums formula-dziives... :))

... ņu, ņu, ņu... un kur ir tā robeža, ka, cenzdamies kopt, pieņemt otru un ziedoties attopies par tepiķi, pret kuru otrs visžēlīgi apslauka kājas? Bet laime kā nenāk, tā nenāk

=>enni2
Kaut arī esmu no tiem, ,kas kā reiz nedzīvo viena un bauda šo rūpēšanās sāli, nevaru Tev piekrist, ka visi tie, kas dzīvo vieni un ir apmierināti ar savu dzīvi, noteikti sev iegalvojuši ka tā ir o.k., bet dziļi sirdī ir ļoti apdalīti.. Jo tad jau nebūtu tik daudz pamestu otru pusīšu, nebūtu tik daudz cilvēku, kas precās pa vairākām reizēm, tā arī ne ar vienu līdz mūža galam kopā nenodzīvojot.
Un nevaru arī piekrist kaut vai tā iemesla dēļ, ka pazīstu vairākus tādus cilvēkus. Gan tādus, kas sabiedrības iespaidā apprecējušies, jo " tā tam jābūt un tā ir pareizi", gan tādus, kas dzīvo vieni un nav pakļāvuši sevi šim spiedienam. Varu pateikt - tie otri ir stipri laimīgāki, jo aiz viņiem nepalika izpostītas ligzdas un pamesti bērni atšķirībā no tiem pirmajiem. Ir viena krietna daļa, kas joprojām meklē to savu otro ābola pusi, ir vēl viena krietna daļa, kas to dara, bet izliekās, ka ir o.k vai to iestāsta, kā Tu minēji, bet ir vēl trešā daļa- kas dzīvo saskaņā ar sevi, nav atstājuši pamestus bērnus, bet bauda dzīvi un tās priekšrocības, ko dod vientuļnieka statuss. Un zini ar ko viņi atškirās no tiem citiem vientuļniekiem? Ar to, ka nemēģina man pierādīt, ka viņu statuss un dzīvesveids ir laimīgāks un tāpēc pareizāks par manējo vai kāda cita izvēlēto.Viņi vienkārši IR apmierināti un līdztekus priecājās par mani.

Nekurzeme<
Un kur harmoniskas attiecības?... tavs modelis ir ideāls:)) pēc kā tiekties...