Tautieši ļaujiet man ar salmus pakult:)))
Tēmas autore skaisti pateica par tām smilšu pilīm... mēs tās uzceļam, apbrīnojam, pat priecājamies... un tad viens saules un vēja pieskāriens sāk visu mainīt, pils sāk jukt... mēs cenšamies glābt..bet uzcelt jaunu sanāk daudz vienkāršāk... daudzreiz rezultātā pils izdodas pat skaistāka... un mēs aizmirstam par iepriekšējo... dabā viss notiek dabiski ..bet cilvēkam gribas būt valdniekam... un viņš negrib atdzīt ,ka ir daudz kas spēcīgāks par viņu pašu,kaut vai mīlestība,kura reāli pastāv un ienāk mūsu dzīve negaidīti kā saules vai vēja pieskāriens... bet tā var atnākt tikai uz brīvu vietu sirdī... tāpēc jāpadomā, ka iepriekšējās mīlestības tur vairs noteikti nav bijis... bet cilvēks apjūk... un negrib realitāti dzīves situācijās pamanīt... jo visi apkārt pēkšņi jūtas apdraudēti..ieradums, pieradums komforts... pēkšņi uzrodas padomdevēju bari..radi ,labie draudziņi un tu viens pret to visu ar savu sirdi padusē... viņiem jau tā jaunā sapņu pils ir kā dadzis acī... pazūd sirsnība un labestība ... paliek pienākuma tīkli, kuros tiek ieausti bērni,vecāki īpašumi..u.t.t... un vecā jūtas ,kuras tiek liktas kā vairogs)... un daudzi padodas apslāpē savu velmi būt brīviem savos uzskatos , labķ tad sevi upurēt ,saluzt..mierināt ar labām domām..reanimēt miera dēļ visu veco ... lai sabiedrības nosodījums atkāptos ... un te nu mēs paliekam pie vecās siles ar domu ka tāds mans liktens, mīlēt un ciest:)))bet viss taču bija dabisks... tāpat kā saule un vējš, kuri atšķirībā no cilvēka ir brīvi savā izpausmē ... dabās likums ,ēnā arī zāle neaug... vai ta ne tā???... Beigās mēs nesaņemam jaunā sākumu... bet dzīve to piedāvā nepārtraukti... ,jo attistība tikai tā veidojas...
..