man ir ziņkārība,kā viņam iet,jo,ja es izbeidzu attiecības, tad neatgriezeniski,bez romantiskām paliekām: "kā būtu,ja būtu... "

Es arī labāk sāku jaunu dzīvi un ja izbeidzu tad izbeidzu attiecības ,bet tas ir jauki ja satiec cilvēku ar ko ir bijušas kādreiz attiecības un nejuti vairs dusmas uz viņu...    

... laikam jau viss atkarīgs no tā, kā notikusi šķiršanās..
... vai esam tas, kurš aizgāja...
..vai tas, kurš palika..
..un kāpēc tā notika... un cik liela bija tā mīlestība..
..to visu sasummējot-ir vai nu emocijas= nulle!(kā vienkāršu paziņu satiekot)
... vai sāpīgi..smagi..draņķīgi..sabangojas emocijas,salecas sirds... atmiņas..atmiņas..
No šādām tikšānās iespējām labāk izvairos..

es arī speciāli nemeklēju tādas tikšanās
ir gan gadījies ka tā otra puse pēkšņi ir guvusi apskaidrību par dzīvi un sāk grēku nožēlas uzplūdos meklēt atpakaļ ceļus    

Varu tikai iedomāties, kāds ir pārsteigums, nejauši satiekot savu bijušo Tautā...       kad cerēts uz kaut ko pavisam citu       

o jā, tas gan varētu labais emocionālās spriedzes tusiņš    

Atmiņas gan pozitīvas gan negatīvas paliks nekur nepazudīs un ja ir kopigi bērni tad laikam kaut kādas attiecības jau vēl ilgi paliks pat tad kad nebūs vairs kopādzīvošana...    

Var jau cerēt ka viss un es tā lepni to visu aizmirsīšu - ha. Skeleti skapī. Ja ne dzīvē tad murgos atnāk. Un ir tik forši!

Dzīve ir īsa un visu neaimirsīsi...     bet pozitīvās atmiņās reizēm arī gribas pakavēties un arī atgriezties ...    

Ja pa tēmu... es savu bijušo satieku principā tikai uz ielas- garāmbraucošu. Viņš savā mašīnā un es- savējā. Un jau iepriekš paredzot, kā stīvi blenzīs vienā punktā uz priekšu, kaut skaidri zinu- ir pamanījis, man sanāk smiekls. Un es bezrūpīgi pamāju ar roku.    

Mazpilsētā ir lielāka iespēja uzskriet vai nejauši satikt bijušos un arī staigajošu telefonu netrūkst kas visu redz un dzird vēl labāk nekā tu pats...    

... stulbi, bet vēl arvien redzot bijušo man sametas nelabi, riebums un pat naids, ja kāds man pateiktu kā no tā visa tikt vaļā ... es tikai priecātos    

aglise,vieniigais veids,kaa no taa tikt valjaa, ir mainiit domaashanu.Nekas cits neliidzees. Jo tas ir tavaa galvaa - tas naids un nelabums utt.

Jā, lasu un domāju... nezinu kas esmu par cilvēku... Laikam necilvēks... Kas bijis, tas pagājis, vai sāpējis, nu nezinu - nebija laika tajā gremdēties... citu problēmu dēļ... Attiecības ir beigušās - tagad normāla līdzāspastāvēšana, jo visi ir cilvēki, ja kas nav saskanējis, tad vienkārši katrs ir aizgājis uz citu pusi...
Nesāp neizdevušās attiecības, jo nevienās neesmu centusies ieraudzīt potenciālu laulāto - cilvēku ko pieradināt pie sevis un pie kura pierast pašai... Man vienkārsi tam nav laika...

..pat redzot sapnī... joprojām... kaut pagājis jau gads... no rīta sāp sirds..Un man likās, ka viss ir aizmirsts... paldies Dievam, neesmu satikusi..dzīvē...    

Laiks dziedē visas brūces ,pec zināma laikā domā bet ko es toreiz viņā biju tādu ieraudzījusi...    

jāpiekrīt, ka laiks ievieš savas korekcijas gan izjūtās , gan sajūtās    

Man ar bijušo ir vieglas, labas attieciibas- svinam sveetkus kopaa, meedzu peec svineešanas pat palikt pie viņa pa nakti blakus istabaa guleet. Bet ,godiigi runaajot, tai briidii, kad viņš paarveda maajaas citu sievieti, kaut pati biju no viņa aizgaajusi, mani paraava taada neloģiska greizsirdiiba... Tagad draudzeejos arii ar viņa sievieti, svinam sveetkus kopaa un meedzu palikt pie viņiem pa nakti, iedzeerušu viņi mani projaam nelaiž. Tikai reizeem, kad glastu savu meitiņu, kura ir teevaa atsitusies un taadeeļ atgaadina man bijušo muusu miilestiibu, paliek taa jokaini un skumji.

bruuka> bet vai Tev nav sajūtas ka dzīvo viņa ģimenē? ja jau tik daudz laika pavadi kopā ar bijušo un vēl viņa sievieti?

... diezgan labas attiecības ar bijušo, pat šeit esmu viņu ieviļinājusi... Bet divus pirmos gadus tā sāpēja sirc, ka pat pie ārsta dabūju iet, nez kā ir ar to diagnozi salauzta sirc... Pārgāja, tagad kā pīlei ūdens un daudz pateicības tautai pienākas, kas mani atkal uz kājām uzlika    

Tagad man ir funktieris dabūt gatavas erotiskas bildītes un kam lai citam to varētu uzticēt, ja ne viņam, kurš cits mani tik labi pazīst... Vēl štukoju, vai varu tādu cunduru atļauties vai ne