Tas atkarīgs no vairākiem apstākļiem, bet galvenokārt no tā kā esat šķīrušies...

un cik ilgs laiks ir pagājis kopš esat bijušie...    

Pareizi. Šķīrāmies mierīgi un satiekoties ir pilnīgs miers. Rīt, piemēram, atbrauks pie bērniem.

mana personīgā pieredze, man, saka ka ar laulātajiem draugiem ar kuriem kopīgi bērni ,tas ir vienkāršāk, nesatur tik daudz emocijas, kaut gan pieļauju ka laiks cik ilgs pagājis no šķiršanās brīža arī ir rādītājs
bet tikšanās ar dzīves partneriem ar kuriem būts kopā tikai gadu vai divus ir krietni traumējošāka nervu šūnām

sinderella...
nu nepiekrītīšu Tev...    
laikam tas tomēr viss atkarīgs no cilvēkiem... no partneriem!   

Pirmos 2 gadus bija saapiigi.. redzeet... visu, ko miileeju (acis, ausis, deguns, smaids, rievinja pieree utt..)

Tagad ir taa - kad satieku, nejuutu nekaadas speeciigaas emocijas, miers, tikai, kkur smadzenju taalaakaa stuurii paviid jautaajumi: vai veel no riitiem klepo, vai veel saap mugura, vai speej aizmigt tumsaa, utt.. Protams, nekad nepajautaaju, jo negribu liidziigus jautaajumus sanjemt.. Ja ir ieguuta cieniijama gariiga distance, kura nesaap - tad labaak to nenojaukt..

oga> es par sevi    

sinderella..
un vai sit pa "nerviem" vai tomēr pa "sirdi"?   

uij, sit pa visiem orgāniem un neorgāniem vienlaicīgi    

sindrella...
bet vai Tev ar visiem bijušiem ir tā?   

nē, ar laulāto viss mierīgi, sens tas pasāciens, bet ar tiem dažiem citiem tā ir kā ir, no domas vien jau drebuļi metas

ja sit pa visiem iespeejamiem orgaaniem - tad attieciibas nav beigushaas.. turpinaajums sekos..

silvaana..
izrāvi man vārdus no pirkstu galiem    


sinderella...
gan laiks visu tos "orgānus" darīs nejūtīgus vai vismaz mazāk jūtīgus...    

Lai gan ir patīkami, ja paliek atmiņas un ir iespējams ar bijušo pakomunicēt...    

... man ar bijušo runāties ir garlaicīgi...    

nu bet ziniet mans dzīves novērojums, ja redzu vīrieti sapnī, un vēl bijušo, tad būt sūxxxm lieliem!

ube...
varbūt tapēc, ka tas ir "jādara", nevis gribas    

man nav ne patīkami, ne nepatīkami satikt savu bērnu tēvu. tā - nenozīmīgi... galu galā - kopš šķiršanās jau 17 gadi pagājuši. svešs cilvēks, kaut arī joprojām lietoju viņa uzvārdu. bet ar pēdējām attiecībām ir daudz sarežģītāk...

kad man gada sākumā gadījās tādu ilgāku laika sprīdi pavadīt kopā ar laulāto, sapratu ka man nav nevismazākās nožēlas, ka šis dzīves posms ir noslēdzies    

satikt savus bijušos ... tas ir satraucoši   ,es neteikšu ,ka tas ir patīkami , bet gluži nepatīkami arī nav,varbūt es vienkārši nemāku dusmoties   

bet, piemēram, ir dzirdēti gadījumi - lūk, vinā satika savu jaunības mīlestību un nu abi ir kopā. pēc gadiem, nu - divdesmit. kā jums šķiet - varētu tā? man liekas, ka es ar nevienu no viņiem negribētu atkal atsākt...