Kādu laiku atpakaļ 1 žurnālā izlasīju kāda psihoterapeita (neatceros vārdu) izteikumu, ar kuru es noraksturotu šo situāciju : " Mēs bieži vien iemīlamies nevis konkrētajā cilvēkā, bet savos priekšstatos, kurus esam piedēvējuši šim cilvēkam... "
Negribu apgalvot, ka puisis ir pilnīgi "čau" , tomēr 2 gadus sevi "piesaistīt" kaut kādam interneta tēlam, kurš, spriežot pēc izdarībām, visticamāk dzīvē nav tas, par ko uzdodās ... nu īsti saprotami man nav.
Ticēt un vēl 2 gadus būt pārņemtam ar būtni, kas atsakās satikties klātienē, pat vārdu slēpj un puisis pat neaizdomājas- kāpēc?... Nē, es ticu, var ieslēgties klikšķis, bet vai tik ļoti spēcīgi un tik ilgi??
...
Katrā ziņā tas vairāk līdzinās apmātībai, nevis mīlestībai.
Kaut kur noticies īssavienojums puiša sasaistē ar realitāti...